Krājumu „Zilonis okeāns” var uzskatīt par spilgtu dzejisko eksperimentu izlasi laika posmā no 2002. līdz 2015. gadam. Lai gan krājuma dzejoļi tapuši ilgākā laika posmā un autore aizvien izvairījusies no piederības noteiktam žanram, izlase uzrunā kā vienots veselums.
Vairākas dzejkopas dažādos gados guvušas gan kritiķu, gan citu dzejnieku atzinību. Piemēram, par krājumā iekļauto ciklu “Saistītnotikumi” (krājumā - „Shematiskā saskarsme”) Kārlis Vērdiņš LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdotajā rakstu krājumā “Latviešu literatūra 2000. - 2006.” rakstījis, ka tas uzskatāms par labāko vizuālās dzejas piemēru latviešu literatūrā. Autore pati ciklu neuzskata par kāda kopuma aprakstošu daļu, viņai tā ir manifestācija pati sevī, t.i., teju katram dzejolim krājumā “Zilonis okeāns” ir savs radošais impulss vai kods un risinājums.
Grāmatas redaktors Aivars Eipurs, ievadot krājumu, raksta, ka autores dzejas teksti „...nereti tuvi gan franču sirreālistu mehāniskam psihes pierakstam, gan maigākam sirreālismam Ilmara Lābana manierē; ar to saprotu autora refleksiju ne tikai par teksta iespaidu, bet arī mākslinieciskumu. Pie mums vairs nebrīnās par abstrakto glezniecību vai atonālo mūziku, taču nez kādēļ valodas neparastāks lietojums vēl joprojām rada greizsirdību un protestu. Elīnas dzejā es saredzu loģisku bēdu par to, ka pamodies cilvēks nevar turpināt dzīvot kā sapnī – tā viņš nomirs vispārpieņemtajai realitātei.”
Radošajā procesā Elīna Bākule-Veira galveno uzmanību vērš uz pietāti pret tekstu. Viņas „uzstādījums” ir atskaidrot savu redzējumu no visdažādākajiem uzslāņojumiem, kas tad arī var kļūt par radošās uztveres uzlīstu un izplēstu poētisko mājokli vai prieka lauku.
