“Tā ir paaudze, kurai vairs nedraudēja fiziskas represijas, ja vien tā atklāti nenostājās pret padomju režīmu. Toties to centās iznīcināt garīgi un morāli: par to gādāja proletāriskā ideoloģija. Piedevām tā bija viena no pirmajām paaudzēm pēckara Latvijā, kas pēc tam, kad ģimene pārtapa par sabiedrības pamatšūniņu, izauga bez mīlestības vai ar stipri deformētu izpratni par to. Tomēr liktenis šai paaudzei bija lēmis vēl vienu dramatisku pavērsienu,” raksta Aivars Kļavis.
Autors uzsver, ka tieši šī aprakstītā paaudze ir tā, kuru pēc relatīvas stabilitātes sasniegšanas – darbs, karjera, ģimene – visvairāk satricināja būtiskās sociālekonomiskās pārmaiņas deviņdesmito gadu sākumā, kurām tā īsti vairs nespēja pielāgoties, un romānā mēģina rast atbildes uz aktuāliem jautājumiem: cik lielā mērā indivīds spēj ietekmēt apstākļus un kurā brīdī kļūst par šo apstākļu upuri? Kāda ir katra cilvēka paša atbildība par to, kas ar viņu noticis? Vai bezizeja, kurā nonāk romāna varonis, ir beigas vai jaunu iespēju sākums?
Romāna darbība risinās no 20. gadsimta sešdesmito gadu vidus līdz mūsdienām ar retiem atskatiem nedaudz senākā pagātnē. Tā centrā ir Elmārs, kurš jaunībā raksta dzejoļus un kaldina lielus plānus. Autors atzīmē: “Tas ir apzināti un pat simboliski, jo, manuprāt, tieši šis dzejnieka gēns ļāva mums pārciest sociālisma murgu un tik salīdzinoši viegli atgūt brīvību. Tomēr ar ārējo brīvību vien izrādās par maz, kamēr nav atgūta arī iekšējā (garīgā) brīvība, ko izdarīt ir nesalīdzināmi grūtāk.” No galvenā varoņa skatpunkta fiksēts apkārt notiekošais un citi personāži, starp kuriem ir gan viņa klasesbiedri, gan kolēģi, dzīves laikā satiktās sievietes un, visbeidzot, Rāmgalu (izdomāta vieta, kur notiek romāna darbība) iedzīvotāji. Būtiska loma grāmatā ir arī mīlestībai: gan kā ilūzijai, pēc kuras visi tiecas, gan kā patiesām jūtām, kas ne tikai spārno, bet var padarīt dzīvi arī neciešamu.
Aivars Kļavis (1953) latviešu literatūrā jau vairākus gadu desmitus pazīstams kā īsprozas un romānu autors, kurš savos darbos īpaši pievērsies cilvēka psiholoģiskajai portretēšanai un dažādu Latvijas vēstures posmu atspoguļošanai. Augstu novērtējumu saņēma Kļavja četru vēsturisko romānu cikls “Viņpus vārtiem”, kas aplūko Latvijas vēsturi trīs gadsimtu griezumā, – šis darbs 2012. gadā ieguva prestižo Baltijas Asamblejas balvu, kā arī Latvijas Literatūras gada balvas specbalvu. 2010. gadā Aivars Kļavis saņēmis arī Autortiesību bezgalības balvu. Rakstnieka darbi jau ilgstoši saņem atzinīgu vērtējumu gan literatūrkritikā, gan lasītāju atsauksmēs.
