Rētains patērētājs
Laimīgas beigas ir cilvēku radīts koncepts, kurš lielākoties nav iespējams, komentējot jaunās grāmatas nosaukumu, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" spriež Andris Akmentiņš: "Pasaulē, kur mirstība ir tuvu simts procentiem, laimīgas beigas ir diezgan tāda apšaubāma lieta." Tomēr mazās dzīves lietas mēs varam nosvinēt – svinam gada beigas, laimīgas brauciena beigas un raidījumu beigas; dzīve sadalās posmos. "Ir lietas, kur uzskatāmi laimīgas beigas nav vairs iespējamas [..]. Kādas varētu būt laimīgas beigas Ukrainas karam pēc visa tā, kas ir noticis? Viņš beigsies, protams, bet šīs beigas nebūs laimīgas," saka Akmentiņš. Sākot apkopot dzejoļus grāmatai, refleksijas vairāk tikušas veltītas patērētāju sabiedrībai, tās domāšanai, kurā laimīgas beigas ir pirkums. Krājuma pirmais iecerētais nosaukums bijis "Rētains patērētājs", taču dzejnieka vecākais dēls, komponists Andrejs Mārtiņš Grīnbergs norādījis, ka šāds skatījums ir pārāk šaurs, jāskatās plašāk. "Nu, tā es aizgāju par plašu," teic autors. Grāmata apkopo dzīves posmus, tās ir sava veida atvadas. "Teiksim, tas mans trakā makšķernieka posms, tā varbūt pat ir drosme atzīt sev, ka kaut kādā garīgā ziņā tas posms ir beidzies. Vai ka posms jaunā gadā pirkt lētas ķīniešu preces, no viņa var laimīgi atvadīties. Šogad man būs grāmata un "Akmentiņu" [dzejnieka dzimtās mājas] ābolu sula, kur vēl labāk! Tās būtu tādas laimīgas beigas," saka dzejnieks, piebilstot, ka beigas ir nemitīgi jāatzīmē, kā tīnim sasniedzot pilngadību, bērna vecāki atviegloti nopūšas, ka viens vētrains posms ir beidzies.
Valodas prieks un spainis ar puļķīti
Krājuma tematika patiesi ir ļoti plaša, gan pieminētā Ukraina, gan personīgas attiecības ar citām personībām, pārdomas, tuvi cilvēki… absolūti viss. Rakstot domas lidojums nav ticis iegrožots, ne stila, ne formas, ne ritma ziņā. Akmentiņš atzīst, ka daudzveidība radīta ar nolūku, tā ir drosme eksperimentēt, tomēr laime, viņaprāt, slēpjas valodas priekā, kas caurvij tekstus: "Mums valoda ir ļoti emocionāli krāsaina, fonētiski emocionāla. Tagad braucu un klausījos [radio], un man pielipa jēdziens "traucējumu spektrs" [..], tas spektrs, tas nav kaut kāds speķis, kas karājas, vai, vēl trakāk, pasīvs liemenis, bet Spektrs, tur ir jauda iekšā. Šādā veidā izgaršot vārdus. Tā šūpošanās, atkarībā no lēmuma: šo lietu es gribētu pētīt, šajā lietā es gribētu plūst, šajā gara stāvoklī pēkšņi izlaužas dziesma, tāda drusku nostalģija pēc klasiskās dzejas, viņa izšaujas pēkšņi, dažos pantos. Tad atkal uz piecām lapām dzejproza – babam." Tīrs dzejprozas krājums, viņaprāt, nebūtu tik laimīgs.
Daudzi dzejoļi tapuši Liepājas Universitātē Rakstniecības studijās, kur Andris Akmentiņš lasa praktiskās dzejas kursu: "Sākumā mēģinu saprast, ko katrs raksta [..], beigās man ir tāds dzejas algoritms, kur skaņu līmenis, domas līmenis, koncepta līmenis, ritma līmenis un katrā mēģina kaut ko pameditēt, padarīt. [..] Par bērnību var katrs kaut ko uzrakstīt, mēs mēģinājām jaukt vaļā un atteikties no vārdiem, kas tur ir parasti, – smilškaste un šūpoles, un vēl kaut kas. Vienojāmies, ka visiem bērnībā laukos ir bijis tas spainītis ar puļķi, kuru piespiež, un tad tek ūdens laukā. Izrādījās, ka visiem ir priekšstats par šo priekšmetu, un tajā gadā visi arī par to rakstīja." Ārpus lekcijām dzejas tapšanas tempu spaidu kārtā Akmentiņš necenšas paātrināt, tādēļ arī dzejas grāmatas iznākušas ar tik ilgiem pārtraukumiem: "Man ir piezīmes, ļoti daudz piezīmju. Bet dzejolis prasa tādu iekšēju katarsi, skaidrību, tādu pasakainu migliņu, un, cik nu pa divpadsmit gadiem viņas ir sakrājušās, tik arī ir."
