Latvijas lauku iedzīvotāji un politiķi, piāristi, aktieri un sanatorijas iemītnieki, vide, kurā “ziņu pienesēji un no jūras iznirstošas zemūdenes pieder pie lietas” –, lūk, neliels ieskats Artūra Snipa stāstos, kas sarakstīti dažādos laikos.
“Senlaikos viss bija citādi. Tūkstošgades cilvēkiem bija tūkstošgades mīti, un tie, kas atnāca, vienmēr bija savējie. No jūras nāca, no debesu vāgūžiem, no laika spraugām un zināšanas, ka reiz saule bija spožāka, zāle zaļāka un rasa saldi garšoja, un perlamutrās pasaules mūžībā pie atvērtā loga radās fantastiski stāsti,” par krājuma tapšanu izsakās autors.
Tematiskā, saturiskā un vēstījumu intonatīvā amplitūda stāstos patiešām ir ļoti plaša. Lasītājs tajā atradīs gan spilgtus, daudz pieredzējušu cilvēku portretējumus, gan šķietami triviālas un paskarbas situācijas, kurās negaidīti iemirdzas novelistiskas brīnuma aprises, gan arī ikviena cilvēka dzīvē neiztrūkstošās mīlestības kolīzijas, lielākoties skumīgas, ar vieglu dramatisma nokrāsu.
Krājumu noslēdz groteskā fantāzija, kurā rakstnieks licis lietā sava talanta komisko šķautni, vēstot par kāda “aizsardzības ministra dēkām”. Taču, kā atzīst pats autors, “visfantastiskākajos stāstos ir tik daudz dzīves patiesības, ka jāaizver logs, lai tā nepazūd laikā”. Savukārt lasītājam ir iespēja ieskatīties pa dažāda lieluma laika logiem ne tikai pagātnē vai svešos pārdzīvojumos, bet arī pašam sevī, jo laiks spēj kā ievainot, tā arī dziedēt ikviena brūces – mīlestībā, apcerē vai smieklos.
Rakstnieks, publicists, scenārists Artūrs Snips (1949) kopā Daini Īvānu 1986.gada oktobrī laikrakstā “Literatūra un Māksla” publicēja rakstu “Par Daugavas likteni domājot”, ar kuru tika aizsākta cīņa pret Daugavpils HES celtniecību, tādējādi autoriem kļūstot par Atmodas vēstnešiem. Artūrs Snips ir vairāku stāstu krājumu un autobiogrāfiskās grāmatas “Klejojumi” autors.
