“Savulaik es citās tautās meklēju radus mūsu dainai. Meklēju, meklēju, bet tā arī neatradu. Varbūt vietumis mūsu brāļos leišos, taču arī – citādā paskatā.
Toties iemantoju jauku ceļojumu – riņķa danci, kurš sākās leišos un beidzās igauņos. Šo riņķa danci izveidoja kolēģe Inta Čaklā. Lai viņai mūžīga piemiņa! Kā jau katrā ceļojumā: šur tur uzkavējāmies ilgāk, citur aulekšiem, atstājot pāris dziesmiņas,” par izlases tapšanu atklāja Skujenieks.
Tautasdziesmu tulkošana Skujeniekam ir mūža darbs, aizmetņi tālākai interesei par Eiropas tautasdziesmām iespējams meklējami jau agrā bērnībā. Vēlāk jau studiju gados, 20. gadsimta 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā, Knutam Skujeniekam palaimējās nokļūt multietniskā vidē – M. Gorkija Literatūras institūtā Maskavā, kur akadēmiskās studijas un apgūta tulkošanas teorija. Šis pamats vēlāk jau daudz skarbākos apstākļos – apcietinājumā Mordovijas lēģerī – ļauj pašizglītības ceļā apgūt jaunas valodas, iedziļināties savas un citu tautu dzejas un folkloras avotos, atzīmēja izdevēji.
Knuta Skujenieka atdzejotās tautasdziesmas izdotas vairākās grāmatās, kā arī apkopotas Skujenieka “Rakstu” 2. sējumā. Tagad izlasē “Es mīlu tikai tad, kad dziedu” apkopota Skujenieka "mūža darba esence – savā daudzskanībā apbrīnojami vienota Eiropas tautu dzejas aina".
