Anita Emse ir Vidzemes lībiešu – Lielnoru dzimtas pēctece un viņa ir viena no retajām, ja ne vienīgā, kas vēl prot runāt lībiskā dialekta Svētciema izloksnē. Paaudžu paaudzēs Vidzemes lībieši apdzīvojuši piejūru, Salacas un Svētupes baseinus. Pati valoda gan ir izzudusi, taču vismaz dialekts tagad saglabāts dzejas rindās.
“Tu, mīļaš zemit, mass ka cimc - / Tu sīkeš Sveicem pagasc,” dzejniece lasa.
Lai saglabātu arī lībiešu dialekta skanīgumu, dzejoļu krājums “Saknes” papildināts ar audiodisku, kurā dzirdami pašas autores Anitas Emses dzejoļu lasījumi. Viņasprāt, tā ir grāmatas pati lielākā vērtība, jo šajā dialektā tikpat kā jau vairs neviens nerunā.
Tas, kas manos darbos parādās, tā jau tāda viegla forma, tas ir tikai tas, ko es atceros,” skaidro Vidzemes lībiešu pēctece, dzejoļu krājuma “Saknes” autore Anita Emse. „Bet, tā kā runāja manas kaimiņienes un turpat tālāk Svētciema sievas, tādu izloksni vairs nekur nevar dzirdēt.”
“Vērtība ir iekš tam, ka jebkura tāda lieta, kas vēsturiski bijusi, dziļi ilgi iesakņojusies un zināmā mērā pat attīstījusies līdz noteiktam laika periodam, ka tas ir saglabājams nākotnē, kaut vai kā vēstures liecība vai kā piemiņa tiem, kas kādreiz ir bijuši un tā runājuši,” norāda vēsturnieks Uģis Niedre.
Grāmata tapusi ar daudzu ziedotāju un apgāda “Madris” atbalstu. Ņemot vērā, ka šāda izdevuma Latvijā vēl nav bijis, profesore Janīna Kursīte, ir neizpratnē, kāpēc šo projektu nevēlējās atbalstīt Valsts Kultūrkapitāla fonds.
“Man ir prieks par tādu izcilu grāmatu un es ceru, ka tai būs daudz lasītāju un, ka par spīti Kultūrkapitāla [fonda] tādai nīgrai attieksmei, tauta parādīs, ka aktuāls ir tas, kas saistīts gan ar pagātni, gan ar nākotni, bet ka tagadne ir tā, kas sasaista pagātni ar nākotni kopā,” uzsver profesore Janīna Kursīte.
Janīna Kursīte uzskata, ka arī Vidzemes lībisko dialektu vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā, tāpat kā pirms pieciem gadiem tas notika ar suitu kultūrtelpu.
