Bruno Javoišs ar Voldemāru Zariņu iepazinās Stūra mājā. Kamerā. Viņa noziegums bija Latvijas karoga uzvilkšana Rīgas radio tornī, Zariņa – viņa dzejoļi.
"Viņš bija rakstījis dzeju, kuru uzskatīja par padomju varai un okupācijas varai bīstamu. Voldemārs Zariņš, dzejnieks, viņam tāds gaišs skats, lai gan bija zināms, ka viņam nāvessods paredzēts, viņš to nepārdzīvoja," stāsta Javoišs.
Tieši viņš kļuva par Zariņa dzejas dzīvo atmiņu kladi.
"Viņš dzejoja jau šeit [Stūra mājā], un es tos mācījos, jo viņam bija nāvessods, bet man nebija, bet lēģerī viņš rakstīja uz lapiņām un es pārrakstīju," atmiņās dalās Javoišs.
Savukārt Ieva Dāboliņa uzrunāja rakstnieci Noru Ikstenu, lūdzot šos dzejoļus sakārtot krājumā.
"Uz mums, tiem vārgajiem, pasaule turas. Dieva elpa to nes, mēs esam tās buras," lasa Dāboliņa.
Zariņš mira 1981.gadā, nepiedzīvojis brīvu Latviju un savu dzejoļu izdošanu. Grāmatu atver viņa laikabiedri. Grāmatas atklāšanā - čekas mājas pagalmā - uz galda rudzu maize un medus. Kas tāds, par ko ieslodzītie varēja tikai sapņot. Arī Zariņa grāmatas izdošanu gadu desmitiem bija tikai sapnis.
