Latvijas kartogrāfijas vēstures izzināšana var kļūt par aizraujošu nodarbi – par to jau pārliecinājušies daudzi kultūrvēstures mīļotāji, kas iecienījuši Latvijas Nacionālās bibliotēkas un karšu izdevniecības "Jāņa sēta" vērienīgo grāmatu "100 gadi 100 kartēs", kas aptvēra laika posmu no Latvijas valsts dibināšanas līdz 2017. gadam. Nupat izdots nākamais vēsturisko karšu apkopojums – "100 kartes pirms Latvijas valsts".
Grāmatas redaktors Jānis Barbans skaidro: "Nozīmīgākais ir tas, ka lielai sabiedrības daļai beidzot ir iespēja ieraudzīt daudzas kartes, kuras ilgu laiku ir gulējušas bibliotēkās un arhīvos, un citās vietās, kur tās redzējuši tikai ļoti nedaudzi cilvēki kopš 19. gadsimta. Beidzot tas pieejams ikvienam."
Latvijas Nacionālās bibliotēkas Karšu lasītavas galvenais bibliogrāfs, grāmatas autors Reinis Vāvers stāsta, ka šajā laikā parādījās daudzas, kartogrāfijā jaunas tēmas, tieši Latvijas kartogrāfijas vēsturē: "Radās pirmās kartes latviešu valodā, radās daudzas oriģinālas tematiskās kartes, tāpat Latvijas ainavā notika daudz ievērojamu izmaiņu, ko mēs arī šodien redzam Latvijā. Radās jaunas dzelzceļa līnijas, telefona līnijas, telegrāfa līnijas, tika rakti jauni kanāli, un visas izmaiņas atspoguļojās arī tajā laikā izdotajās kartēs."
Grāmata "100 kartes pirms Latvijas valsts" ļaus ieskatīties Latvijas vēstures notikumos no 1795. gada līdz 1917. gadam. Daudzas no grāmatā publicētajām kartēm plašākai publikai redzamas pirmo reizi. Bagātīgais karšu materiāls glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Nacionālā arhīva, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas krātuvēs, to papildina kartes un attēli no Igaunijas, Polijas, Čehijas, Lielbritānijas, ASV, Francijas, Krievijas un Nīderlandes.
"Grāmatas tapšanas laikā tika atklāta pirmā karte latviešu valodā, kas tapusi 1836. gadā un attēlo Palestīnu Jēzus Kristus dzīves laikā. Šo karti veidojis mācītājs Augusts Derners, un viņš šo karti pievienojis rakstam, kur latviešu lasītājiem māca sastādīt arī pašiem savas kartes, jo tolaik galvenā literatūra bija Bībele. Šo karti viņš radīja, lai palīdzētu cilvēkiem orientēties, kur Bībelē attēlotie notikumi notiek," atklāj autors.
Grāmatas redaktors stāsta, ka ilgu laiku par senāko karti tika uzskatīta cita – 1839. gada karte, kurā Ziemeļpols, piemēram, tiek saukts par Ziemeļu viduci.
"Pati senākā karte, ar kuru sākas šis izdevums, ir 1795. gada, un šī karte nāk no grāfa Mellīna Vidzemes atlanta, kas ir monumentāls veikums mūsu reģiona kartogrāfijā 18. gadsimtā," teic redaktors un rāda vēl vienu zīmīgu karti, kurā atspoguļota holeras izplatība Rīgā 1871. gadā: "19. gadsimtā vispār holeras epidēmijas plosījās daudz un bieži, un ir tāds nozīmīgs fakts zinātnes vēsturē, medicīnas un epidemioloģijas vēsturē, ka Londonā ārsts Džons Snouss izdomāja radikāli jaunu pētniecības metodi tam laikam, viņš attēloja holeras izplatības punktus Londonā tā laika kartē un tādējādi noteica šī epidēmijas galveno cēloni, kas izrādījās viens publisks ūdenssūknis. Un tas notika gadus 15 pirms šīs Rīgas kartes. Šī jaunā pētniecības metode bija atnākusi līdz Rīgai, un šeit varam redzēt sarkanos punktiņus, kur holera visvairāk plosījusies, tā ir tā laika un mūsdienu Maskavas priekšpilsēta, kur bija sliktāki apstākļi."
