Dzejnieces, latviešu valodas un literatūras skolotājas Ratinīkas debijas krājums "Rūgts" iznāca 2011. gadā. "Tik lēni, kā nāca, tik lēni arī tapa.
Būtībā esmu mazrakstītāja, un līdz ar to ļoti maz tekstu paliek "aiz borta". Esmu ļoti ekonomiska.
Jo radošums jau izpaužas ļoti dažādos veidos – politikā, sacerējumu labošanā, mācību līdzekļu sacerēšanā," intervijā Latvijas Radio neslēpj dzejniece.
Saglabājot mūsdienīgas sievietes aso redzi un arī mēli, viņa savā otrajā dzejoļu krājumā "tikko & tikai", kura ilustrācijas, dizainu un vāka noformējumu veidojis mākslinieks Rolands Krutovs, atļaujas būt nesamākslota, tieša un trāpīga. Atšķirībā no daudzu jauno dzejnieku centieniem ar savām rindām šokēt, lauzt stereotipus vai provocēt, dzejniece krājumā atklāj iekšēju briedumu, kuram vairs nav nepieciešami skaļi un izaicinoši saukļi, jo spēcīgāk par tiem lasītāju uzrunā spēja šķietami vienkāršu, ārēji prozaisku norišu kontekstā saskatīt zemdegas, apslēpto, nezūdošo.
Vaicāta, vai kādreiz iedomājusies, ka spētu iztikt arī bez dzejošanas, rakstniece iesaucas: "Jā! Bērniņu gaidīdama, nevienu dzejoli neuzrakstīju!
Tas bija patīkams un harmonisks laiks. Un tad jau dzejolīši nenāk… Esmu no tiem, kas raksta "no sūdiem", nevis gribēšanas vai poēzijas.
Apbrīnoju autorus, kuri ar lielu prieku tāpat vien var uzrakstīt ko jaunu. Man rakstās no nepiepildītas mīlestības… Laimīgas un piepildītas lietas liek apgūt kotlešu cepšanas vai marinēšanas nianses."
Dzejniece saka - grāmatai ir harmoniskas beigas. "Kādi pieci vai seši dzejoļi ir no pērnā gada sākuma, bet būtībā visi teksti ir tie, kas izturējuši laika pārbaudi. Ja laiks tos saglabājis kā normālus, tie arī tiek likti grāmatā,” viņa stingri nosaka.
Grāmata nepārprotami esot konceptuāla.
"Abi ar mākslinieku gribējām to veidot no tā vecuma skatpunkta, kad abiem bija septiņpadsmit. Tas ir garš radošas sadarbības stāsts. Attēli nav vienkāršas ilustrācijas katram dzejolim – drīzāk tās ir ilustrācijas personībai. Oriģinālā tās ir gleznas, kas šobrīd atrodas izstādē Krievijā un šo krājumu paceļ virs dāmu dzejoļu klasifikācijas," klāsta Ratinīka.
Taujāta, vai kādu savu dzejoli varētu noskaitīt no galvas, šeit un tagad, autore smej: "Man piemīt burvīgā spēja neatcerēties savus tekstus… Pētīdama Rokpelni, esmu viņu pārpētījusies tā, ka man reizēm saplūst, kurš bija mans. Ļoti patīkama sajūta!
Fakts, ka esmu pētījusi citu dzejnieku veikumu, dzīvi neapšaubāmi dara grūtāku. Cenzors un paškritika ieslēdzas ar pirmo vārdu.
Tur vairs zilām neaizmirstulītēm un asiņojošām sirdīm vietas nav…”
Visbeidzot – kas saviem audzēkņiem jāiemāca latviešu valodas skolotājam, lai audzēkņi prastu atšķirt dzeju no pantiem? "Tas, ka katra literārā teksta pamatā ir pārdzīvojums. Un pārdzīvojuma atdarinājumu ir viegli atšķirt. Daudzi no maniem skolēniem dzeju raksta paši. Un daudzi nesuši savas kladītes un rādījuši.”
