Pēdējais stāsts šajā rubrikā pieder operdziedātājai Elīnai Garančai, kura Tautas grāmatu plauktam uzdāvinājusi pašas rakstīto grāmatu „Patiešām svarīgas ir kurpes”.
"Grāmatas nosaukumu apzināti izvēlējāmies nedaudz intriģējošu," intervijā Gundai Vaivodei stāsta dziedātāja. "Tie, kuri iedziļināsies lietas būtībā, sapratīs: pamatdoma ir tāda, ka ir ļoti svarīgi ar abām kājām atrasties uz zemes, nevis pacelties fantāzijas spārnos, kas var notikt ar tiem manas profesijas pārstāvjiem, kuri piemirst par reālo dzīvi. Mēs nedzīvojam tikai uz skatuves!"
Vienlaikus Elīna neslēpj, ka grāmatas nosaukumā minētais kurpju nozīmīgums saprotams arī burtiski:
"Bijība pret skatuvi un bažas, lai uz tās nenonāk ielas putekļi, lielā mērā raksturīgas vairs tikai Latvijā un Krievijā. Ārzemēs tik ļoti par to nepiedomā. Paldies Dievam, šī kultūra mums vēl saglabājusies! Tieši to arī aprakstu savā grāmatā. Jo arī man ir svarīgi pa taisno no ielas nekāpt uz skatuves. Skatuve ir īpaša. Putekļi tai piestāv, bet ne jau ielas putekļi..."
Interesanti, ka savā pirmajā grāmatā Elīna iekļāvusi faktus, kurus velti meklēt Latvijas presē. "Grāmatu apzināti esmu adresējusi ārzemju publikai - lai tā iepazīst Latviju, lai uzzina, ko nozīmē dzīvot laukos pie vecvecākiem, strādāt kūtī, atpūsties Jūrmalā. Daudziem ārzemniekiem tā šķiet kā pilnīgā eksotika! Bet tas ir mans sākums. Rakstu par to, kā mani veidojusi Rīga un inteliģence, kuru pārstāv mani vecāki, kā caur šiem kontrastiem - Rīgas inteliģenci, lauku kūti un kartupeļu laukiem - sevi esmu iepazinusi un kā tas ietekmējis manu dzīvi, kas veidojusies ārzemēs. Rakstu par to, kādas bija pirmās noklausīšanās, tikšanās ar aģentiem. Tāds apkopojums dzīves ceļam, kas bijis līdz šim, plus atsevišķa nodaļa par Latviju īpaši ārzemniekiem - kas mēs esam, ko mums nozīmē pasaule un ko mēs nozīmējam paši sev."
Vaicāta, vai ar šī brīža pieredzi grāmata tiktu rakstīta tāpat vai tomēr citādi, dziedātāja uzsver: "Mēģinu nenožēlot lietas, kas notikušas pagātnē. Nedomāju, ka tur būtu rakstīts kas pilnīgi savādāks. Varbūt būtu piemetusi vēl šo to klāt. Lielākoties jau tie, kuri skubināja, kuri pierunāja mani grāmatas rakstīšanai, pauda atzinību, ka šādu grāmatu kāds ņem un uzraksta tieši karjeras procesā - kad viss vēl top un atrodas viduspunktā, nevis tikai atskatoties pagātnē.
Man vispār ļoti patīk austrumnieku teiciens: "Neskaties tik daudz pagātnē, citādi ieiesi ar muguru nākotnē!" Ļoti vieds un gudrs sakāmvārds!
Arī man bijušas dažādas šaubas, ne visas lietas izdevušās uzreiz - arī es esmu cīnījusies, veidojot ceļu, kādu biju izfantazējusi... Varbūt kādam mana grāmata noderēs kā ceļvedis, veidojot savu sapņu un cerību ceļu!"
