Intervija ar rakstnieci Skaidrīti Gailīti: Grāmatas paņem daudz no mana sirdsmiera

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

LTV raidījumā „Lielā lasīšana” noskaidrots latviešu iemīļotāko grāmatu Top 100. Tajā iekļuvusi gan pašlaik aktuālā literatūra, gan klasikas darbi, arī Jēkabpils rakstnieces Annas Skaidrītes Gailītes grāmata „Alīna. Likteņa celtā un likteņa gremdētā” – likteņstāsts kas balstīts uz konkrēta cilvēka dienasgrāmatām. Par šo grāmatu un turpmākajiem nodomiem intervijā Latvijas Radio stāsta rakstniece Anna Skaidrīte Gailīte.

- Kādas ir jūsu sajūtas, uzzinot, ka jūsu grāmata ir iekļauta labāko grāmatu TOP100 balsojumā, kas noslēgsies 28.aprīlī.

- Es to pilnīgi nebiju gaidījusi, un kad man piezvanīja un aicināja uz Rīgu, uz televīzijas raidījumu, es vēl vairākas reizes noprasīju, vai tā tiešām ir taisnība un vai tas nav joks. Jo es nekad necerēju, jo grāmatu diapazons, par kurām varēja balsot, ir tik plašs – pasaules klasika, bestselleri un dzeja, bērnu literatūra un viss kopā. Un ja šajā milzīgajā grāmatu klāstā viena no manām grāmatām varēja iziet pirmajā simtniekā, un balsojumu laikam bija ap 26 tūkstoši, nu, tad tas patiesi bija milzīgs pārsteigums, un es to nekad nebiju gaidījusi. Lai gan, kad es pēc tam paskatījos tos sarakstus, tās vietas, ko nopublicēja, tad es redzēju, ka ļoti tuvu simtniekam bija „Un tad ienāca postītājs” un šī grāmata ar otru nosaukumu „Bet atvases zaļo”.   

Faktiski visas manas uzrakstītās grāmatas bija tikušas iekšā sarakstā. Tas man bija milzīgs gandarījums arī. Neslēpšu, ka tas bija gan pārsteigums, gan gandarījums.

- Tātad grāmata „Alīna. Likteņa celtā un likteņa gremdētā”. Kas ir tāds īpašs jūsu attiecībās ar Alīnu, ar ko šī grāmata jums pašai ir īpaša?

- Nu, redziet, tad, kad es rakstu dokumentālo prozu, kur pamatā ir reālu cilvēku likteņi, šīs grāmatas man paņem ļoti daudz emociju, ļoti daudz no mana sirdsmiera, no manām izjūtām, un faktiski arī pēc uzrakstīšanas tās vēl ilgi, ilgi vibrē, un tie varoņi vēl dzīvo labu laiku, un es no viņiem vēl it kā neesmu atdalījusies. Bet ar Alīnu ir kaut kas īpašs. Kopš grāmata ir uzrakstīta, nu jau ir pagājuši pieci gadi. Un Alīna ir joprojām ar mani. Ja es varētu teikt, ka tā viņpasaule nav kaut kur tālu projām, bet tepat kaut kur blakus, tikai citā dimensijā, tad man ir tāda sajūta, ka Alīna man ir kaut kur pilnīgi blakus.  

Man liekas, ka Alīna no tās savas pašreizējās pasaules uz mani noraugās ļoti labvēlīgi. Es piepildīju viņas ārkārtīgi lielo vēlēšanos un ilgas uzrakstīt par viņu grāmatu. Jo viņas dzīve, protams, bija ārkārtīgi traģiska un neparasta, un tā it kā sadalījās divās daļās: kad viņa vēl bija jauna, skaista un tad, kad viņa bija veca un slima un diezgan nicināta, un es viņas pierakstos, ko viņa bija atstājusi, meklēju tieši viņas tās dvēseles stīgas, dvēseles sāpes, un visu to labo mēģināju saskatīt. Un es saskatīju, un es Alīnu ļoti ļoti iemīlēju. Un varbūt tāpēc, ka es rakstīju ar tādu lielu labvēlību pret viņu, ar mīlestību, šī mīlestība tika ierakstīta tajās rindās un vārdos un sasniedz arī tagad lasītājus. Jo tas bija ļoti neparasti, ka „Alīna” iznāca, to izdeva vienreiz un ļoti ātri izpirka. Pēc tam bija otrais izdevums, un tad bija vēl trešais izdevums. Tā ka Alīna ir aizgājusi uz ļoti daudzām mājām, un varbūt tāpēc bija šis te balsojums, ka ar Alīnu ir pazīstami ļoti daudzi, ne tikai Latvijā, bet arī Amerikā un Kanādā un pat arī Austrālijā, tā ka Alīna ir aizgājusi pasaulē.

- Kas tieši jūs visvairāk piesaistīja Alīnas personībā?

Alīnas personībā mani piesaistīja varbūt viņas azartiskums, viņas arī mūžīgās kļūdas un cilvēciskums, arī ārkārtīgais šarmantums, sievišķība. Un, ja lasītājs ievēroja, man pat sākumā pārmeta, ka es visu savu ievērību esmu veltījusi Alīnas pirmajai mūža daļai un otro mūža daļu es tikai pārstāstīju. Es apstājos 1952.gadā, kad Alīna atgriezās no izsūtījuma Kolimā, un, lai gan liela daļa pierakstu bija par turpmāko dzīvi, es tos, protams, biju izlasījusi, bet es tos vairs neņēmu vērā, jo tur nāca laukā Alīnas aizvainojums, Alīnas ārkārtīgais naids pret pastāvošo padomju iekārtu, kas viņai bija atņēmusi visu. Tas, ka viņa nespēja saprasties ar cilvēkiem, nespēja ticēt, un to es atstāju aiz borta, vienkārši pārstāstīju to, kas notika mūža otrajā pusē.

- Mēs runājam tikai par vienu šo grāmatu pašlaik, bet jums ir arī ļoti daudzas citas grāmatas. Kā jūs nonācāt līdz rakstniecībai, jo jūs tam pievērsāties ne jau uzreiz.

- Es visu mūžu esmu darbojusies gan žurnālistikā, gan tautas mākslas studijā „Daiļrade”, man ir ļoti tuvi arī rokdarbi un etnogrāfija, un es nekad savā mūžā nebiju domājusi, ka es pievērsīšos rakstniecībai. Bet, ja mēs uzskatām, ka mūsu dzīve nav tikai nejaušību – laimīgu vai nelaimīgu – nejaušību virtene, sagadīšanās, ka tomēr ir kaut kas, kas mūs vada, kas mūs noved pie tā, pie kā mums jānonāk, tad man ir jāsaka, ka laikam visa mana dzīve, viss darbs, mana pieredze bija gatavošanās tieši šiem te pēdējiem 20 gadiem, nu, īsti 20 vēl nav, tas sākās 1997.gadā. Smagas slimības rezultātā, kad man viss bija liegts pārējais darīt, atlika vairs vienīgi tikai domas un papīrs un spēja pierakstīt, un kad es pievērsos rakstīšanai. Un tad es sapratu, es faktiski sapratu tikai pēc trešās grāmatas, ka man ir jāraksta, ka tas ir mans uzdevums un ka tas turpmāk būs mans dzīvesveids.

- Jā, un kas top pašlaik?

- Šoziem es uzskatu, ka es esmu mazlietiņ slinkojusi. Pirms Ziemassvētkiem nodevu izdevniecībā „Zvaigzne ABC” savu jauno darbiņu – pēc pēdējā darba „Neredzamo važu gūstā” par vācu zēnu, ko nolaupīja viena latviete pēckara gados, tur man bija ļoti smagi, man bija ļoti daudz jāvāc materiāls, un es biju kaut kā tik nogurusi no tās dokumentālās prozas, es teicu – nē, es kaut ko gribu citu. Un tad es biju iecerējusi tādu vienu romāniņu par to, ko nozīmē, ja cilvēks nokļūst ekstremālā situācijā. Kad nobirst viņam visa glance, viss ārējais, un viņš paliek tāds, kāds viņš faktiski ir, un kas tad atklājas, cik daudz cilvēks slēpj sevī tos skeletus skapī.

Un man liekas, ka šī grāmata, kuras nosaukums ir „Es stāstīšu visu”, jo tiek rakstīta pirmajā personā, par vienu jaunu sievieti,  būs citādāka nekā visas iepriekšējās.  

Un es esmu tik ārkārtīgi saistīta ar Daugavu un šo pilsētu. Vakaros es izeju uz savas mājas balkona un skatos brīnišķīgajos saulrietos, skatos Daugavas ūdeņu plūdumos, un man bieži nāk prātā pagātnes ainas – kā te bija pirms 200, pirms 300 gadiem. Un, tā kā es kādreiz sastādīju grāmatu par Jēkabpili, gan Krustpils, gan Jēkabpils vēsturi esmu diezgan labi izstudējusi, un man ļoti gribas atgriezties un atstāt savai pilsētai tādu vēstījumu par šīs pilsētas tapšanu, par dzīvi, un esmu izvēlējusies tieši 17.gadsimtu. Tāpēc, ka 17.gadsimts bija ļoti nozīmīgs gan Krustpils, gan Jēkabpils vēsturē. Nu, tas man ir tāds sapnis uz nākamo gadu.  

- Kur ir jūsu iemīļotā darbavieta, kur jūs vislabāk jūtaties?

- Es vislabāk jūtos savas mājas otrajā – mansarda stāvā, kur man ir guļamistabas skats uz Daugavu, uz pareizticīgo baznīcu, un kur es Daugavas vizošos ūdeņus katru dienu varu redzēt. Darba istaba man gan ir uz otru pusi, bet es tā pastāvīgi paskatos un man tiešām šķiet, ka Daugava man dod milzīgu spēku.

Šī ūdeņu vizēšana, un katru dienu tie ūdeņi ir citādāki. Un tas man dod iedvesmu, es nevaru iedomāties dzīvot kaut kur citur.  

 

Ar rakstnieci Annu Skaidrīti Gailīti sarunājās Māra Grīnberga, Jēkabpils Radio1, speciāli Latvijas Radio.

  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti