Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Kas man personīgi ir Aspazija? Būtiska latviešu kultūras sastāvdaļa. Varbūt latviešiem vispār Rainis un Aspazija ir mītiskie varoņi – kā senajiem grieķiem viņu Afrodīte un Ahillejs vai Eiropa un Aīds? Es varu iztēloties viņus abus kā Sfinksu un Zevu latviešu Lielajā grāmatā blakus Dainām, starp baltu mitoloģijas tēliem un somugru dabas kultu aprakstiem. Kur gan citur viņi tādi varēja rasties, kā vien no Baltijas jūras putām piedzimt – spilgtākais intelektuālākais pāris latviešu kultūrā? Aspazija – daudzveide – savam laikam par košu, par spožu un tumsnēju, kā flamenko dejotāja Seviļas ielās, kas izdejo duendi.
Viņas lugas ir spožs duncis, ar ko viņa kaitina mietpilsoniskās aprindas, viņas dzeja ir dusošs vulkāns.
Aspazija – daudzveide – kaislīga mīļotā, rūpīga māmiņa, domubiedrs un darba zirgs savam puisītim – Rainītim, arī – depresijā savītis stāds, pievilta un pamesta sieva, kas pinkšķ un krāmējas ar kaķiem. Bet mūža nogalē – rāma un pati kā Lielupe iepretī jūrai aiz šaurās zemes strēles savā Dubultu mājā.
Kompānijās tos, kuri savu mūžu atdod rakstīšanai, viegli var atpazīt. Viņos vienmēr ir klātesoša ieklausīšanās. It kā viņi caur drūzmu mēģinātu sadzirdēt smalku balsi. To uztvēris, rakstnieks metīsies pierakstīt uz salvetes vai datorā, tāpat vien atcerēsies, vai, kas zina, atstās aizmirstībai. Ir taču tie Ziedoņa stāsti, kur viņš dzejolim kā pelītei pa istabas grīdu ļauj aizskriet... Tā jau ir greznība – ļaut, lai iet. Biežāk dzīve kā tāds aukstā kara “zāģētājs” pamazām aizsārņo ēteru un uztveršanu padara gandrīz neiespējamu. Šveices trimdā Rainis kāpj kalnā un raksta saulē lielās lugas. Aspazija kāpj kalnā, stiepj iepirkumu grozus un gatavo vakariņas. Viņa ilgojas pēc dzimtenes, ēnaina dārza un mēnesnīcas.
Ir jau labi, jo viņa mīl, bet smalko balsi aizvien grūtāk sadzirdēt.
Kur tajā “Literatūres” sērijā ir Aspazija? Varbūt domāšanas telpā ap mums? Tas, ko mēs sameklējām, bija dzīvās aspazijas. Mājās, kur reiz dzīvojusi Aspazija, mēs atradām sievietes kā zobenus – spožas un mērķtiecīgas, jaunas un arī pavisam sirmas, katru kā romānu ar savu likteni. Ar savu dzīves gudrību un stāju pret likteni.
Domāju, ka Aspazijai ir svarīgs ikviens, kurš viņai tic. Arī tagad vēl, cauri laikam.
Tāpat kā viņš ir svarīgs ikvienam rakstniekam. Svarīgs tāpēc, ka rakstnieks jau tā arvien ir kaut kā noliegts. Bez nolieguma viņš nemaz nepastāv. Bet kāds, kurš turpina viņam ticēt, dod trūkstošo – pašapziņu un pārliecību palikt uz ceļa.
Mani vienmēr mākslā ir interesējis tas garīgo telpu elements. Radīt pasauli. Kā orķestra diriģentam. Veidot telpu ar vārdu, ar skaņu, ar krāsu. Aleksandrs Pjatigorskis kādā filosofisku rakstu krājumā pabrīdina: “Vispār, teikt, ka valoda kaut kādā veidā atspoguļo lietu patieso stāvokli vai ka tā kaut kādā veidā neatspoguļo lietu patieso stāvokli, ir vienlīdz liela bezjēdzība, tāpēc ka tam, ko mēs saucam par lietu patieso stāvokli, ir pavisam cita līmeņa sarežģītības pakāpe nekā tam, ko mēs dēvējam par valodu.”
Varbūt Aspazija būs vienkāršās lietās, ko aizskāra viņas rokas, un ainavās, ko skatījušas viņas acis? Paturot prātā sarežģītības pakāpes, es dodos ceļā pie Aspazijas kopā ar Martu, Uģi un Gustavu.
