Kultūras Rondo

Baltijas valstu Rakstnieku savienību pārstāvji diskutē par sadarbību

Kultūras Rondo

“Splendid Palace” - pirmais īstais kinoteātris Baltijā svin 95. jubileju

Dārziņš, Zārdiņš. Žolude. Jeb garstāsts "1904. Melanholiskais valsis"

Inga Žolude: Rakstot «1904», diametrāli mainījās attiecības ar «Melanholisko valsi»

Ingas Žoludes jaunais garstāsts “1904” veltīts Emīlam Dārziņam un viņa “Melanholiskajam valsim”.

“Bija teksts, ideja par grāmatu nāca vēlāk. Pagājušā gada vidū Raiņa un Aspazijas māja rīkoja projektu ciklu, kur aicināja literātus kopā ar mūziķiem. Biju uzaicināta kopā ar komponistu Oskaru Herliņu. Ilgi domājām par sadarbību, gribēju, lai tiešām ir sadarbība. Bija dažādas trakas idejas mainīties lomām, bet nebija neviena gana spēcīga, lai abus aizrautu,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta Inga Žolude. "Ar pārdomām attapos Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, kur regulāri esmu, katru reizi eju garām Emīla Dārziņa portretam. Nostājos pie portreta, domāju - ko par tevi zinu, Emīl Dārziņ? Domāju un sapratu, ka zinu maz," stāsta Inga Žolude.

Rakstniece atzīst, ka stāsta rakstīšanas laikā diametrāli mainījušās viņas attiecības ar "Melanholisko valsi", kas iepriekš šķitis tik ļoti dzirdams mūsu kultūrtelpā, ka nav vairs uztverams. Pētot materiālus, Žolude sapratusi, ka pamatā ir skaists stāsts, mīts vai leģenda, Jāņa Poruka atraitne Erna Poruka atmiņās raksta, ka Dārziņš viņu mājās pieredzējis vīziju par valsi.

"Pamatojoties uz Ernas atmiņām rakstīju, manā literārā vēsturiskā apdarē," bilst Žolude.

“Šī grāmata ir kā pērle. (..) Šī grāmatiņa iedod izjūtu, kas paceļ dažus centimetrus virs zemes, ka vari padomāt par augstākām matērijām, ne tikai ikdienišķo. Šādu grāmatu nevar radīt apzināti. Tā sakrīt,” bilst grāmatas redaktore Gundega Blumberga.

Blumberga atklāj, ka stāsts bijis pārāk īss, lai izdotu atsevišķi grāmatā, tāpēc izdevniecības “Dienas Grāmata” galvenā redaktore Dace Sparāne-Freimane izdomājusi pievienot arī eseju par komponistu, bet grāmatu māksliniece Katrīna Vasiļevska atrada, ka piemērots varētu būt Ādolfa Zārdiņa darbs apvalkam. Bet kā un kāpēc Dārziņš sader ar Zārdiņu, skaidro mākslas zinātniece Daina Auziņa:

“Zārdiņš nav gluži Dārziņa vienaudzis. Desmit gadi viņu dzīvēs pārklājas. Estētiskās izjūtas ziņā arī nav vienādi, bet līdzīgo var meklēt. Tas, kas viņus abus padara līdzīgus, abi bija jūtīgi pret kritiku, radoši, talantīgi, jūtīgi, un savā ziņā kritika viņus abus iznīcināja. Zārdiņa gadījumā tas noveda pie tā, ka viņš nošķīrās no sabiedriskās dzīves. Mākslā kopīgs – viņu sapņi bija grandiozi, ja Dārziņš sapņoja rakstīt lielas operas un simfonijas, Zārdiņš – par sienu fresku gleznojumiem, teātra dekorācijām; abi par liela apjoma darbiem, kurus neviens no viņiem nepaspēja savas dzīves laikā realizēt. Spēja domāt lielās kategorijās šiem māksliniekiem ir kopīgs, un nav pretruna, ka Zārdiņa darbs izvēlēts grāmatas noformējumam."

Grāmatas atvēršana 2018. gada 12. decembrī pulksten 18.00 “Mūkusalas Mākslas salonā” Mūkusalas ielā 42, Rīgā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti