Labrīt

Urbanovičs kritizē vēlmi atlaist Rīgas domi un pārliecināts par "Saskaņas" uzvaru

Labrīt

Klimata pārmaiņu ierobežošana: Latvijas spēja sasniegt ambiciozos mērķus

Iznācis Ingas Pizānes otrais dzejas krājums "Siena, ko nosiltināt"

Inga Pizāne jaunā dzejas krājumā aicina radīt siltāku pasauli

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Ja mēs spētu dzīvot lēnāk, sirsnīgāk un atvērtāk, pasaule būtu siltāka – uzskata dzejniece Inga Pizāne, kurai tikko klajā nācis jaunais dzejoļu krājums “Siena, ko nosiltināt”. “Siena” ir viens no krājuma galvenajiem atslēgas vārdiem, jo daudzos dzejoļus autore runā par to, ka pilnvērtīgi dzīvot mums bieži vien traucē biezās sienas, ko mēs sev apkārt esam uzcēluši, lai sevi pasargātu. Dzejniece aicina šīs sienas nojaukt vai vismaz nosiltināt.

Šis ir jau otrais Ingas Pizānes dzejoļu krājums. Viņas dzeja tulkota arī angļu valodā, publicēta latviešu un ārzemju literārajos žurnālos, viņu regulāri aicina piedalīties dažādos dzejas festivālos Anglijā, Amerikā, Somijā un citur.

Ingas Pizānes dzejoļu krājums ir melnbalts tiešā un pārnestā nozīmē. Vispirms jau viņas dzejoļos daudz apspēlēti melnā un baltā, tumsas un gaismas kontrasti, bet arī grāmatas fiziskais veidols ir melnbalts un to veidojusi Londonā dzīvojošā māksliniece Līga Kitchen.

Dzejniecei bijis pat pārsteigums, cik precīzi māksliniece uztvērusi viņas dzejas atmosfēru.

“Tā bija mākslinieces iecere, un es esmu ļoti, ļoti viņai pateicīga un priecīga par to, kā viņa uztvēra manu dzeju, kā izlasīja un kā pauda manu dzeju savās ilustrācijās. Tas, manuprāt, ir ļoti skaisti, un man arī melnbaltais ir ļoti tuvs,” stāsta Pizāne.

Uz grāmatas vāka redzamas stilizētas cilvēku figūras, kas it kā savijušās kopā, bet vienlaikus ir ļoti atsvešinātas un samudžinātas, it kā tiecoties viena otrai pretī, bet tā īsti nespējot. Grāmatas vākam ir arī grumbuļaina faktūra, un, turot to rokā, Inga Pizāne atzīst, ka viņai ļoti patīk taustāmas lietas, arī tas, ka krājumu var paņemt rokā fiziskā veidolā, ne tikai izlasīt elektroniski.

Autore uzsver: “Es pat nevaru iedomāties, vai kādam vēl var būt svarīgākas nekā man tieši taustāmas lietas. Un ar roku rakstītas lietas. Pasmaržot, patausīt, piefiksēt… Vispār visu ikdienā piefiksēt ar roku. Arī dzejoļus es pierakstu ar roku.”

Sevi Pizāne raksturo kā ļoti impulsīvu dzejnieci:

“Es esmu ļoti impulsīva, un tajā brīdī, kad man nāk tas impulss, man ir ļoti svarīgi to arī pierakstīt. Pēc tam es varu to apstrādāt mazliet vai papildināt, bet tas pirmais impulss, pat ja es sēžu kādā koncertā un man nav iespējas pierakstīt, tad es cenšos desmit reižu galvā atkārtot, kamēr atceros, un tad turpinu mierīgi tālāk klausīties koncertu, un tad mājās pierakstu. Tagad es arī sēdēju un pusotru lappusi pierakstīju vienkārši ar domām, kas man nāca prātā, skatoties uz radio durvīm, kas šūpojās vējā. Tā es daru, jā”.

Jaunajā krājumā Inga Pizāne apcer ideālu un reālās dzīves bieži vien visai lielo nesaderību, mācās būt pa īstam patiesa un piedot, mācās iztikt bez lielveikaliem un dzīvot lēnāk.

Bet pāri visam ir stāsts par nošķirtību, kas tik raksturīga mūsdienu cilvēku attiecībās, kā atslēga šai tēmai ir jau pats krājuma nosaukums.

Inga Pizāne stāsta, par ko ir jaunais dzejas krājums: “Par to, kā mēs paši būvējam tās sienas gan attiecībās, kurām pēc tam grūti tikt pāri, gan starp sevi un pasauli bieži vien, un tad brīnāmies, kāpēc pie mums kaut kādas lietas nenokļūst.

Tā ir varbūt pašaizsardzība vai drošības meklējumi, kas pēc tam nostājas pret mums pašiem. Par to ir stāsts. Ka mums ir jājauc tās sienas vai vismaz jāsiltina, lai kaut kā sadraudzētos. Gan pašam pret sevi būt atklātākam, tās nojaucot, gan arī pret pasauli būt atklātam, vērīgam, redzīgam, jūtīgam.”

Lai attīstītu sevī vērību un jūtību, ir vajadzīgs lēnāks temps un cits iekšējais ritms, un dzejniece pati tam vislabāk spēj noskaņoties, būdama ārpus Rīgas, vislabāk savā dzimtajā Krāslavas pusē.

“Kā es arī tajā vienā dzejolī saku – panākt sevi, lai neskrietu sev pa priekšu, un tieši dabā es to vislabāk varu izdarīt, jo tur viss norit lēnāk nekā pilsētā, tur var pavērot sevi un dabu un dabūt arī klusumu, kura pietrūkst pilsētā,” skaidro dzejniece.

“Tieši klusumā mēs varam saprast sevi vislabāk. Bez klusuma tas vienkārši nav iespējams. Klusumu vajag, lai būtu sev tuvāk.”

Viņas dzeja ar lasītājiem sienu neveido, gluži otrādi: ar viņas tekstiem ikviens var identificēties – tie ir vienlaikus vienkārši un emocionāli ļoti piesātināti un spēcīgi – tā par Ingas Pizānes dzeju saka viens no viņas skolotājiem un jaunā krājuma literārais redaktors Ronalds Briedis. Viņu fascinē tas, ka dzejniece mainās, jo otrais krājums ir jūtami atšķirīgs no pirmā.

Ronalds Briedis norāda: “Šis viņas jaunais krājums ir solis tālāk, tajā ir jaunas intonācijas, emocijas, krāsas. Tas ir interesanti, ka autors ir spējīgs vienlaicīgi saglabāt savu individuālo un vienlaicīgi uzrakstīt kaut ko pilnīgi atšķirīgu.”

Krājums sākas un noslēdzas ar gaismas motīvu, kas – kā atzīst dzejniece – tā sanācis gluži nejauši, bet varbūt arī likumsakarīgi.

Ingai Pizānei šobrīd jau plauktā stāv pabeigts stāstu krājums, bet patlaban viņa raksta autobiogrāfisku darbu, ko pati raksturo kā traģikomiskas piezīmes par dzīvi un bērnību.

Viņa nezina, vai šo grāmatu publicēs, bet šobrīd vienkārši izbauda rakstīšanas procesu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti