Labrīt

Partijas Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas sagaida aprīlī; ar kandidātu sarakstiem nesteidzas

Labrīt

Didzis Šmits: "KPV LV" grib izstumt no valdības, galvenais "stūmējs" - JKP

No dzejnieka Leona Brieža atvadoties

In memoriam. Atvadas no dzejnieka Leona Brieža

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

“Dzeja ir sapnis, kuru redz mūsu allaž nomodā esošās dvēseles acis un to pačukst mūsu lūpām” – tik izteiksmīgi dzeju reiz raksturoja izcilais dzejnieks un atdzejotājs Leons Briedis.

Viņš pats bija īstens valodas un vārdu burvis, viņa dzejā bija liels garīgs dziļums un dvēseliskums, un tā ļoti spilgti atklāja Leona Brieža ārkārtīgi lielo mīlestību uz latviešu valodu.

Viņš bija arī augstākā kaluma intelektuālis, apveltīts ar apbrīnojamām zināšanām, darba spējām un vitalitāti. Kopumā viņa devums mūsu kultūrtelpā bija ļoti apjomīgs.

Savulaik kādā intervijā Leons Briedis atzina, ka dzejnieks nāk no trim avotiem – un tie ir daba, mīlestība un sapnis. Dzejniekam nemitīgi pie šiem avotiem jāatgriežas, jo viņam uzticēts – neļaut tiem izsīkt.

Dzejolis viņam pašam visbiežāk rodas no kāda spēja uzplaiksnījuma, kādas īpašas noskaņas, kas atraisa tēlus un metaforas.

Varbūt pēdējais klasiskais romantiķis latviešu dzejā, kurš apzināti vai neapzināti turpinājis to līniju, ko aizsāka Poruks, – tā par Leonu Briedi saka literatūrzinātniece Janīna Kursīte.

“Viņš bija retums. Retumi ne vienmēr spēji ilgi pastāvēt,” bilst Janīna Kursīte. “Viņš izdega, bet tie pelni, kas palika no viņa padarītā, ir auglīgi pelni, jo agrāk vai vēlāk viņa dzeju atvērs, jo tajā ir ļoti liels dvēselisks skaistums.

Es paņēmu viņa pirmo dzejoļu grāmatu “Liepas koks, zalkša asins” un gandrīz pirmais, kas atšķīrās bija:

“Pavards apdzisis, māja tukša,
Bet pāri palicis siltums.
Vējš, sarkana roka logā,
Rudens debesu karstā elpa
Viņš nav pazudis,
Tūdaļ pārnāks.
Pats no sevis
Šai laikā un telpā.”

Tā arī viņa padarītais, viņa stāja un viņa spēja veidot ne tikai dzejnieka romantiķa tēlu, bet latviešu dzejas dvēselisko tēlu 20., 21. gadsimtā.”

Dzīvē vizuāli neuzkrītošs, kā tāds eremīts ar gandrīz vai mūka seju, bet dvēseliskās dzīves baudītājs un spožs intelektuālis – arī tā par Leonu Briedi saka Janīna Kursīte.

Bet viņam nebūt netrūka arī fiziskās vitalitātes, ko apliecina kaut vai tas, ka viņš un vēl Uldis Bērziņš bijuši tie divi dzejnieki, kuri uzreiz paņēmuši studentu uzmanību, uzaicināti uz tikšanos.

“Viņa aizrautīgais, dzīvais runas veids “paņēma” studentus, un ne vienmēr studentus paņem tas, kas nav viņu vecumā,” atzīmē Janīna Kursīte.

Gandrīz 40 gadus vienā dzejas telpā ar Leonu Briedi bijis Latvijas krievu dzejnieks Jurijs Kasjaničs. Tieši Leona Brieža dzejas krājums “Laiks mest ēnu” 1977. gadā viņam atvēra latviešu dzejas pasauli, viņš sāka lasīt arī citus Brieža darbus un viņam radās vēlme tos tulkot, bet pirms tam bija tikšanās ar autoru.

Jurijs Kasjaničs atceras:

“Mūsu dvēseles saskārās, un pēc tam mēs arī visu laiku kaut kā gājām kopā, mēs tikāmies, sazvanījāmies, dalījāmies ar saviem plāniem, un, protams, es visu laiku atdzejoju viņa dzeju.

Un es esmu ļoti pateicīgs, tā ir tiešām liela laime, ka manā dzīvē bija Leons Briedis.”

Arī šobrīd Jurijs Kasjaničs atdzejo Leona Brieža jaunāko dzeju, kā arī ķēries pie viņa romāna “Vilcene un atraitnis” tulkošanas. Viņš, starp citu, bijis viens no pirmajiem, kam Leons Briedis šo romānu savulaik devis izlasīt un novērtēt

“Kad es izlasīju, es biju pilnīgā sajūsmā, tas man bija absolūti negaidīti, un man liekas, ka tas noskanēs negaidīti arī citās valodās. Ne tikai krievu. Es domāju, ka Leona romāns aizies krietni tālāk par Latvijas robežām,” uzsver Jurijs Kasjaničs.

Šī romāna iznākšana pērn bija viens no lielajiem latviešu literatūras notikumiem. Romāna vadmotīvs ir mīlestība šī vārda visdziļākajā un pilnīgākajā nozīmē, un romānu Leons Briedis veltījis savai mūžībā aizgājušajai sievai Marijai. Kā saka Jurijs Kasjaničs – viņi bija radīti viens otram.

“Faktiski “Vilcene un atraitnis” ir romāns par mīlestību, taču ne zaudētu mīlestību, bet tādu, ko viņš nesa tālāk, kad viņas vairs nebija blakus, bet tā gaisma visu laiku apgaismoja viņam tālāko ceļu un tās tālākās zvaigznes. Tagad viņi būs kopā,” saka Jurijs Kasjaničs.

Mīlestību kā dzīves piepildījumu, kā ideālu, uz ko tiekties Leons Briedis izcēla arī daudzās intervijās gan sava romāna saistībā, gan citās reizēs publiski uzstājoties, arī sakot pateicības vārdus no skatuves savā 65. jubilejas lielkoncertā:

“Kas ir laime? Laime ir tad, ja tu mīli. Protams, laime ir arī tad, ja tevi mīl. Bet galvenais tomēr, ja tu mīli.

Viss viens, ko - dabu, dzīvi, cilvēkus, mīļoto sievieti, dzimteni. Vienalga ko. Bet – ja tu mīli!”

Iespējams, tuvākā vai tālākā nākotnē klajā nāks arī otrs Leona Brieža romāns, ko viņš sarakstījis jau pēc sava pirmā veiksmīgā veikuma prozā – šī otrā romāna esamību Latvijas Radio atklāja Jurijs Kasjaničs.

Bet piektdien, 7. februārī, pulksten 11.00 notiks atvadīšanās no dzejnieka Krematorijas Lielajā zālē. Lūgums nenest vainagus un citus lielizmēra ziedu kārtojumus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti