„Es patiecos Dievam, kas parādījās jau bērnībā manā āboliņu laukā Jāņu vakarā, ciemojoties kādās lauku mājās. Saule bija norietējusi, bija krēslains, lauks smaržoja, un es pilnīgi skaidri sapratu, ka šis miglaini sārtais ar zaļi violeto ir Dievs. Viņš stāvēja liels manā priekšā zaļā migliņā - milzīgs lauks, un es sapratu, ka Dievs ir lauks un ka es būšu agronoms, un ka es audzēšu šo Dievu, tā es domāju - es mācēšu audzēt Dievu,” - Imanta Ziedoņa lasījumā skan fragments no dzejoļu cikla „Pateicībā”.
Caur viņam raksturīgo filozofisko prizmu tajā dzejnieks atklājis arī pavisam reālus savus bērnības nodomus, jo viņš tiešām vēlējās kļūt par agronomu, par tautsaimnieku un nevis par dzejnieku. Taču Dievu - kā bērnībā apņēmies - viņš mācējis audzēt tik un tā… arī pats kādreiz teicis, ka,
viņaprāt, mākslas darbs ir veids, kā Dievs sevi dara ieraugāmu. Iespējams, tieši šī eksaktā prāta ievirze bijusi par pamatu tam, ka viņa izpausmes dzejā bija tik unikālas un neordināras, jo nāca no kādu robežu pārkāpšanas.
Interesanta Ziedoņa dzejas nianse ir it kā mazliet aizturētas emocijas - ko par īpaši fascinējošu dēvē dzejnieka rakstu sastādītāja un arī viņa tuvs draugs Andra Konste. Viņas redzējumā Ziedonis bija cilvēks, kuru garlaikoja tas, ko dēvējam par vidusmēru un remdenību - viņu interesēja vai nu ļoti lielas un kosmiskas lietas vai arī it kā pavisam vienkārši cilvēki, kuriem tomēr piemita kaut kas oriģināls - piemēram, viņu varēja ieinteresēt kāds vaboļu pētnieks vai vecu ratu krājējs, vai tikpat labi arī kāda vitāla lauku sieva.
Intervijās Ziedonim nepatika atbildēt uz tradicionāliem jautājumiem - nu, piemēram, dzejniek, kur jūs rodat iedvesmu savai mākslai, kas jūs visvairāk iespaido…
Lūk, viena no reizēm, kad Ziedonis - lai arī visai strupi, tomēr atbild uz šādu tradicionālu jautājumu: „Nu, kas iespaido? Sievietes iespaido. Tādas skaistas lietas.” Andra Konste atklāj, ka savā saskarsmē ar sievietēm Imants Ziedonis parasti bijis ļoti uzmanīgs un rūpīgs, un savas izjūtas ietvēris arī ļoti skaistā mīlestības dzejā.
Radoši pilnasinīga bijusi Imanta Ziedoņa un Raimonda Paula sadarbība, Pauls harmonisku muzikālu atslēgu atradis arī daudziem Ziedoņa mīlestības dzejoļiem. Raimonds Pauls Imantu Ziedoni raksturo kā meistaru ar vienkāršiem vārdiem pateikt dziļu domu, tajā iekodējot zīmīgus zemtekstus:
"Man viena no mīļākajām dziesmām ar Imantu, viņš man tolaik dziedāja priekšā, tā ir „Latviešu jūrniekiem”. Un pa vidu nāk tas citāts no vecas latviešu jūrnieku dziesmas, tas „Odesa, Hamburga, Rīga...”. Es tādu nezināju, Imants zināja tādu meldiņu. Tādā veidā mēs arī viņu ielikām šajā balādē, kas, manuprāt, teksta ziņā ir ļoti spēcīgs numurs.”
Ļoti cieša saikne ar Imantu Ziedoni bijusi arī aktierim Jānim Paukštello - viņi sadarbojušies, veidojot programmas „Poēma par pienu” un „Tik un tā”.
Aktieris stāsta, ka „Poēmā par pienu” ietverts kāds ļoti dziļš mitoloģiskais slānis, un caur to viņš atklājis arī vārdu 'balts” un „balti” stiprumu un daudznozīmību. "Poēmas par pienu" centrā ir divi simboli - Māte un Piens - un pats dzejnieks reiz atzinis, ka būtībā šajā darbā viņš ietvēris tautas izdzīvošanas ideju, kuras sakne - kā vienmēr uzskatījis Ziedonis - ir tieši lauku stihijā.
Kā baltu idejas izteicējs un stiprinātājs Imants Ziedonis pazīstams arī Lietuvā. Lietuviešu rakstniece Vidmante Jasukaitīte stāsta, ka viņš ļoti dedzīgi savulaik centies nojaukt barjeras starp lietuviešiem un latviešiem, bijis iniciators rakstnieku pasākumiem abās valstīs. Vidmanti Jasukaitīti ar Ziedoni vieno vairāk nekā 30 gadu ilga draudzība. Savulaik grūtā brīdī viņu ļoti stiprinājušas Ziedoņa epifānijas, un tieši Ziedonis viņu iedrošinājis pievērsties prozas rakstīšanai, iedvesmai ieteicis parunāties ar savu mirušo vecomāti, un viņai tas tiešām devis kādu ļoti būtisku impulsu:
„Mums bija līdzīgas dzīves vērtības. Dzīvojām ateisma laikā, kad par nevietā uzdotu jautājumu cilvēks varēja nokļūt trako namā. Bet man mieru nedeva jautājumi - kas es esmu? Kāpēc dzīvoju? Kas būs pēc dzīves? Dažkārt pat raudāju savā neomulīgajā virtuvē šo jautājumu dēļ. Reiz par to pastāstīju Imantam. Viņš kā ar skalpeli noņēma šo spriedzi, paziņojot - tu nemirsi, arī es - nē, nāves nav, tikai dzīvība. Es noticēju”.
Vidmante Jasukaitīte ļoti spilgti atminas arī pēdējo tikšanos ar Ziedoni, arī šai reizē tobrīd viņš bijis oriģināls: „Pēdējo reizi, kad viņu apciemoju, bija nojausma, ka tā ir atvadīšanās. Viņam bija grūti runāt, bet viņš visu saprata. Dziedājām „Pie Dzintara jūras”. Arī viņš. Jau ejot projām, es pēkšņi dzirdēju, ka Imants atdarina putna balsi - tas bija zīmīgs atgādinājums par mūsu jaunību Druskininkos. Mēs toreiz daudz runājām par putniem un Imantam patika atdarināt viņu balsis. Tajā brīdī es sapratu, ka viņš grib atvadīties. Es raudāju, taču
pāri visam bija sajūta, ka mēs reiz vēl noteikti abi satiksimies - tikai jau citā dimensijā”.
Par satikšanos citā dimensijā vēsta arī Vidmantes Jasukaitītes Imantam Ziedonim veltītie dzejoļi, kas radušies jau pēc viņa aiziešanas.
No Imanta Ziedoņa personības nav atdalāma viņa Latvijas mīlestība, piepildīta arī ļoti praktiskos darbos. Latviju viņš pazina tik labi, kā reti kurš, bija izstaigājis to krustu šķērsu. Viņš ierosināja un pats arī piedalījās dižkoku atbrīvošanas grupā, kā arī konkursā par Latvijas sakoptāko sētu.
Šī Dieva zeme ar Gaujas lejām,
Ar stārķa ligzdām un kurmju ejām.
Ar Cēsīm, Talsiem un jaunām sejām,
Ar ļaužu balsiem un Raiņa dzejām.
Par verga algu es tajā sirgšu,
Par indes malku es viņu pirkšu.
Ar zelta atslēgām es slēgšu, slēpšu,
Kā puskauts āzis par viņu brēkšu.
Ak, svētā brīve kā tad es jūtu,
Cik, esmu nesis to smago grūtu.
Kad tā vairs nav tik cik melns aiz naga,
Tad es tik jaušu cik bija smaga.
Šo liktens zemi šais svētvakaros,
No manas dvēseles kāds noņem nost.
