Laikā, kad cieņā ir “veiksmes stāsti”, apsviedīgo un laimīgo biogrāfijas, romāni par krāšņu dzīvi un romantiku, kā auksta ūdens malks ir literāri darbi, kas atļaujas runāt par dzīves neredzamo pusi. Šāds darbs ir arī romāns “Norakstītie”.
Romānā risinās dzīve – raupja kā asfalts un šerpa kā trāpīgais slenga vārdiņš uz grāmatas vāka. Četru ģimeņu likteņi, kas, savstarpēji savijoties, risinās autores iztēlotajā Valdones pagastā, atspoguļo norises, kas tikpat labi var atgadīties jebkur Latvijā.
“Tik dažādas dzīves kā slikti satīti dzijas kamoli, – saņerkstījušās, sapinušās, kožu saēstas; neko lāga no tādiem vairs nenoaudīsi.” Aiz acīmredzamā problēmslāņa dziļāk apslēpta, bet skaidri samanāma ir galvenā tiklab autores, kā varoņu sāpe: neieklausīšanās citam citā. Vecāki nedzird viens otru un savus bērnus, bērni, nonākuši skaudrajā pusaudžu vecumā, apnikuši netikt sadzirdēti, pārstāj runāt ar tēviem un mātēm. Pārlieka savvaļa rada tikpat sāpīgas brūces kā pārlieku stingra pieskatīšana. Un jaunieši meklē pierādījumus tam, ka viņi vēl nav norakstīti, ka visai pasaulei par viņiem nav “pofig”. Bet glābiņš tiek, protams, meklēts vieglākajos ceļos, kas diemžēl var novest pie neparedzamām sekām...
Kā norāda izdevēji, par spīti tematikai romānu lasīt ir viegli: sižets rit dinamiski un spraigi, dialogi sprakšķ dzīvīgi un dabiski. Jūtams, ka autorei ir talants vērot dažādu paaudžu cilvēkus un savus vērojumus ietērpt veiklā, saistošā prozā. Lai gan neviens no “Norakstīto” tēliem nav saucams par caurcaurēm pozitīvu, lasītājam ir viegli identificēties un atrast kopsakarības ar reāliem cilvēkiem, notikumiem, problēmām.
Ilga Raščevska, rakstot romānu, izmantojusi gan savu darbā ar problēmjauniešiem gūto, gan personisko pieredzi. Un tieši tas, ka autore nevairās atklāti runāt par vissāpīgākajām un aplamākajām detaļām “norakstīto” likteņos, liek šiem dzīvesstāstiem ticēt.
