Latvijas vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" izdevniecība "Dienas Grāmata" klajā laidusi Noras Ikstenas jaunāko romānu "Mātes piens". Stāsts aptver laiku no Otrā pasaules kara beigām un vēsta par triju paaudžu sieviešu likteņiem, bet vēstījuma centrā ir 20. gadsimta 70. gadi un 80. gadi.
Visu romāna tekstu caurauž atteikšanās - no vīra un tēva, no sapņiem un iecerēm, no darba un uzskatiem, no draugiem un tiem, kurus mīlam. Šajā visu paaudžu sieviešu sāpju ceļā ļoti spēcīgs ir piedošanas motīvs. Tas kopš mazotnes ir nepārtraukts uzdevums meitai, lai turētu pie dzīvības māti, kura apzināti viņai liegusi savu pienu, lai neļautu mantot savas sāpes un izmisumu.
Intervijā Latvijas Radio “Klasika” rakstniece stāsta, ka romānā viņai gribējies parādīt nosacītības apstākļus, kādos bija jādzīvo viņas paaudzei jaunībā un viņas vecāku paaudzei. “Bet tajā pašā laikā tā taču bija reālā dzīve, vienīgā dzīve, kas tika dzīvota. Un mēģināt saprast gan nošķirtības, gan būra situāciju,” saka Ikstena.
Viņa skaidro, kā grāmatā vēsturi piedzīt caur cilvēku stāstīto: “Laiks, kas ienāk manā grāmatā, pēc Otrā pasaules kara – tā ir reālā stāstītā vēsture, ko gandrīz kā tautasdziesmas esmu saņēmusi no savas ģimenes, no vecmāmiņas un vectētiņiem stāstītā veidā. Protams, vēsture ir viena un katrs mākslinieks, rakstnieks to interpretē.”
Turklāt šis rakstniecei ir īstais brīdis, lai runātu par grāmatā aprakstīto laiku. “Man droši vien jebkurā citā laikā būtu grūti runāt par šo laiku, ko es aprakstu. Jo kādos 30 gados es to būtu darījusi pārāk naivi, bet kādos 60 – jau pārāk senili,” smej Ikstena.
