Hovards Filips Lavkrafts (1890-1937) – zinātniskās fantastikas, fantāzijas un šausmu literatūras rakstnieks – savas dzīves laikā bija visai mazpazīstams. Popularitāti un ietekmi viņa darbi ieguva tikai pēc nāves.
Autors attēlo pasauli kā cilvēkam svešu, naidīgu un šausminošu.
Viņa darbi atstājuši lielu ietekmi uz tādiem pazīstamiem autoriem kā Roberts Hovards, Roberts Bloks, Stīvens Kings. Šausmu un fantastikas žanra klasiķa devumu atzinīgi vērtējis Horhe Luiss Borhess, savukārt šad un tad skandalozais franču autors Mišels Velbeks ir pat uzrakstījis Lavkrafta biogrāfiju.
Nu rakstnieka veikums visai apjomīgā sējumā, proti, četrsimt lappušu apjomā, ir pieejams arī latviešu lasītājam. Visnotaļ likumsakarīgi, ka šī stāstu krājuma tulkotājam bija jābūt tieši Kasparam Zalānam, kura bērnība, kā izrādās, pagājusi Klaiva Steipla Lūisa "Nārnijas hroniku" un Džona Ronalda Ruela Tolkīna "Hobita" zīmē. Lavkrafta pagrieziens ir nevis augstākas kvalitātes jautājums, bet gan cita vēstījuma modeļa piedāvājums. "Manas attiecības ar Lavkraftu sākas caur filmām un spēlēm. Lasīt stāstus sāku pēc tam, jo man vienkārši interesēja, kas tieši ir iedvesmojis visu [šo] audiovizuālo daiļradi; kas viņā tik piesaistošs un ilgtspējīgs," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Zalāns.
20. gadsimta autora Hovarda Filipa Lavkrafta pieredzi ir ietekmējis arī 1. pasaules karš. Varētu šķist, ka pēc šī traumatiskā globālā notikuma šādai literatūrai kaut kādā ziņā ir paradoksāla rašanās pozīcija, jo it kā vajadzētu viest pilnīgi cita rakstura noskaņojumu lasītājos. Vaicāts, kā redz šo pārrāvumu punktu autora pieredzē un literārajā izteiksmē, Zalāns atbild: "Es domāju, ka šāda veida daiļrade pēc 1. pasaules kara un vispār tā laika notikumiem, ir pat zināma likumsakarība. Ne velti tajā laikā radās un uzplauka ekspresionisms un modernisms ar dažādiem atzariem. Ja paskatās no mana skatupunkta, tas, kas cilvēkus biedēja pirms un pēc [1. pasaules kara], ir krietni atšķirīgs. Pirms tam pārsvarā valdīja dažnedažāda gotiskā vai folklorā balstītā šausmu literatūra, kur baisais bija pārdabiskais vai ar dabu saistīts [..]. Bet Lavkrafta gadījumā, un tā arī ir viņa veiksmes atslēga, ir tas, ka viņa aprakstītās bailes ļoti sakņojas tieši cilvēka psiholoģijā. Principā
tas, kas viņa stāstos ir baisākais, ir vai nu citi cilvēki, kas nav līdz galam izprotami vai zem kuru ādas noteikti kaut kas slēpjas, vai arī cilvēku apziņa par savu maznozīmīgumu uz Visuma fona."
Zalāns atzīmē Lavkrafta spēju radīt ievelkošu noskaņu jeb atmosfēru. Tā tiek panākta, lasītāju ieceļot varoņa kurpēs, proti, meistarīgi aprakstot to, ko varonis jūt ar maņām un kādu iespaidu redzētais vai saprastais atstāj psiholoģiski. "Gandrīz neizbēgami tu jūti līdzi. Gandrīz neizbēgami tu jūties ierauts tajos apstākļos – vai tā būtu kāda piejūras pilsētiņā vai pavisam cita vide. Man liekas, ka jebkura veiksmīga šausmu stāsta atslēga ir spēja ievilkt, raisīt empātiju pret varoni un justies esam tajā visā noskaņā un vidē," spriež krājuma tulkotājs.
