„Vienā ziņā kritiķa profesija ar to sākās kapitālisma apstākļos, kad pircējam vajadzēja kādu konsultantu, kurš pateiktu, kur naudu ieguldīt," skaidro Kolmane. „Recenzijas mums palikušas tādas ļoti maziņas, sīkas. Īstenībā vairāk anotācijas tiek pieprasītas. Kārtīgu recenziju gandrīz nekur vairs nav."
Tomēr Kolmane neuzskata to par katastrofu, lai gan tepat līdzās ir valstis, kurām izdevies saglabāt izdevumu – flagmani, kopskatu un filtru, caur kuru iziet informācija. Pēc tam, ar to var strādāt literatūrvēsturnieki.
Literārā kritika tur, kur tā ir, kasa kopā finansējumu pa mazai drusciņai," situāciju raksturo Kolmane. „Ilgtermiņa plāna nekāda nav. Ir mazs projekts. Labi, ja uz gadu, bet arī uz mēnešiem vai pat numuriem. Ilgi cilvēkiem nepietiek spēka un entuziasma kaut ko tādu vilkt."
Ar literatūrkritiku Latvijā nodarbojas četri drukātie un interneta izdevumi: „Latvju Teksti", „Vārds", vietne „UbiSunt", arī interneta žurnāls „Satori".
Atskatoties pagātnē, Kolmane stāsta, ka arī pirmās neatkarības laikā Latvijā bija vairāki izdevumi, taču tiem katram bija sava seja. Tagad visi izdevumi ir līdzīgi. Autori migrē no izdevuma pie izdevuma.
„80. gados „Karogs" bija flagmanis, bet „Luna" – kā jauno autoru ešelons. Bija skaidrs, kas notiek. Bija sistēma. Tagad visi kaut ko grib darīt, bet visi dara vienādi. Visi pretendē uz finansējumu vienās un tajās pašās vietās. Tādā veidā konkurē," šī brīža situāciju kritizē Kolmane.
