Tajā izvirzīti četri darbi: Daces Meieres tulkotais Italo Kalvīno romāns "Neredzamās pilsētas", Valdas Salmiņas tulkotā Narekas Grigora "Žēlabu grāmata", Kārļa Vērdiņa atdzejotā Emīlijas Dikinsones bilingvālā dzejas izlase "Āboliņš un bite/One Clover & a Bee" un Dena Dimiņa tulkotais Sjouna "Skugabaldrs/ Ēnu lapsa".
"Šī kategorija man īpaši mīļa, jo uzskatu, ka tulkojumi ir ļoti svarīgi latviešu literatūrai un valodai, jo, no vienas puses, tie Latvijā ienes pasauli, ļaujot ieraudzīt ko tādu, par ko neesam domājuši, kā arī iestrādāt to valodā," uzskata ekspertu komisijas priekšsēdētāja, literatūrkritiķe un tulkotāja Ieva Kolmane.
Ieva Kolmane slavē arī pārējos mūsu spožos tulkotājus: "Dace Meiere atkal pārspējusi pati sevi – "Neredzamās pilsētas" ir vairāk nekā romāns; tas ir ļoti poētisks, pārsteidzošs latviskojums. Tieši tāpat ar Kārļa Vērdiņa tulkojumu – Emīlija Dikinsone ir slavena ar to, ka nav iekļaujama nevienā strāvā; viņa bijusi ekscentriķe, sava ceļa gājēja. Daudzi uzskata, ka Kārlim Vērdiņam šajā gadījumā padevies īsts šedevrs. Un arī Dens Dimiņš nebeidz pārsteigt – viņš ir smalks tekstu pazinējs, poliglots. Kombinācijā ar ļoti smalko islandiešu tekstu rodas kas tāds, kas burtiski šķiļ dzirksteles.”
Narekas Grigora "Žēlabu grāmata" (tulkojusi Valda Salmiņa)
Pirms tūkstoš gadiem Armēnijas Narekā dzīvoja garīdznieks un dzejnieks Grigors un kalpoja Dievam, savai kristīgajai tautai un armēņu valodai. 2015. gadā Romā pāvests Francisks viņu piepulcināja "Baznīcas skolotāju" pulkam.
"Grāmata ir armēņu kultūras svētums – savulaik nospriedu: ja ir kas tāds, ko vajadzētu iztulkot, tad tā ir šī grāmata, ko katrs armēnis tur savā mājā kā svētumu, tādu kā armēņu Bībeli. Šķita – tas nu reiz ir tas, kas arī latviešiem varētu būt vajadzīgs," uzskata tulkotāja Valda Salmiņa un atgādina paša Grigora reiz sacīto, ka šie teksti ir kā dziedinošas zāles, kas var dziedēt gan gara, gan miesas vainas. "Viņš bija universālais dievlūdzējs, kurš ietvēra visas cilvēces grēkus, sākot no Ādama laikiem līdz cilvēces dienu galam, un vērsies pie visas universālās Kristus draudzes, tāpēc no katoļu baznīcas puses pasludināts par baznīcas mācītāju.”
Narekas Grigora tekstus Valda Salmiņa iepazinusi, mācoties Erevānā – viens no viņas pasniedzējiem pats bijis "Žēlabu grāmatas" tulkotājs. Vaicāta, ar ko šodien tūkstošgadīgie teksti mūs uzrunā, tulkotāja atzīmē: "Tā ir cilvēka sašķeltā daba, kas nekad nenoveco. Tieksme pēc garīgas pilnības. 10. gadsimta Narekas klostera skolas mērķis bija cilvēka dievišķošana, pilnības sasniegšana. Jebkurš cilvēks dzīves laikā iziet garīgas attīstības posmus vai vismaz izjūt garīgas attīstības alkas, un tās arī grāmatā ir dzīvas.”
Italo Kalvīno "Neredzamās pilsētas" (tulkojusi Dace Meiere)
Italo Kalvīno atzinis: "Manuprāt, esmu uzrakstījis ko līdzīgu pēdējai mīlas poēmai, kas veltīta pilsētām laikā, kad pilsētu izdzīvot kā pilsētu kļūst arvien grūtāk." Grāmatas tapšanu iedvesmojis venēciešu ceļotāja un diplomāta Marko Polo (1254–1324) darbs "Il Milione", saukts arī par "Brīnumu grāmatu", viens no ietekmīgākajiem tekstiem Eiropas literatūras (un ne tikai) vēsturē. Kalvīno īsromānā mijas Marko Polo sarunas ar mongoļu hanu Hubilaju un deviņās kopās sagrupēti piecdesmit piecu iedomātu pilsētu apraksti, kas izkārtoti atbilstoši stingrai struktūrai.
Tikām pati tulkotāja Dace Meiere teic – iespējams, šis esot viens no tiem tekstiem, kas viņas vairāk nekā divdesmit gadu ilgajā tulkotājas karjerā sagādājis vislielāko baudu.
"Reti kad teksts šķiet tik perfekts – ka autoram katrs vārds, katrs teikums ir īstajā vietā, un tulkotājam tad ir sajūta kā juvelierim – Dieva dēļ, nepazaudēt kādu detaļu. Tā ir laime."
Meiere arī neslēpj: "Bieži vien man svarīgāks ir nevis tas, kas uzrakstīts, bet kā uzrakstīts. Šis teksts ir perfekti uzbūvēts un nevainojami nostrādāts. Tās nav īstas pilsētas, tie ir tēli. Savā ziņā grāmatu var lasīt kā dzejas krājumu, nevis kā romānu.”
Emīlijas Dikinsones bilingvālais izdevums "Āboliņš un bite / One Clover, & a Bee" (sastādītājs un atdzejotājs – Kārlis Vērdiņš)
Izcilā amerikāņu dzejniece Emīlija Dikinsone dzīvoja noslēgtu dzīvi Amhērstā. Viņa pieredzēja tikai dažu savu dzejoļu publicēšanu. Pēc dzejnieces nāves viņas 1775 atstātie dzejoļi tika pamazām publicēti grāmatās, tā atklājot Dikinsoni kā vienu no visnozīmīgākajām balsīm amerikāņu 19. gadsimta dzejā.
"Sastādot šo 101 dzejoļu izlasi, vēlējos dot priekšstatu gan par Dikinsones slavenajiem un hrestomātiskajiem dzejoļiem, gan arī iepazīstināt ar viņas raksturīgākajiem motīviem un tēliem,” atzīst Vērdiņš.
Sjouna "Skugabaldrs/ Ēnu lapsa" (tulkojis Dens Dimiņš)
"Mazā grāmatiņa ar minimāliem līdzekļiem paplašina valodas – tajā skaitā, latviešu valodas – robežas, pateicoties tulkotāja Dena Dimiņa drosmīgajam lēmumam izmantot arhaiskas latviešu gramatikas reālijas un pateicoties Sjouna spējai iemiesoties un atspoguļot šķietami valodā un eksistencē ierobežota cilvēka – kam par liecību kalpo Abas glosārijs – neiedomājami (jo neredzamu) plašāko pasauli.
Liegas Piešiņas veidotās pārraides "Grāmatu stāsti" sadaļas "Vērtē lasītājs" dalībnieks Artis intervijā atzīst, ka pirmais, ko lasot pamanījis, ir grāmatas interesantā struktūra, kas mijas ar spraigāku darbību.
"Kad uzzināju, ka darbs ticis rakstīts, turot prātā stīgu kvarteta kompozīciju, ieraudzīju to, kā šīs daļas viena otru papildina, viena otrai atsaucas.”
Lasītājs uzskata, ka grāmatu viegli var izlasīt pāris stundās, taču viņam šķiet mulsinoši, ka viens no galvenajiem varoņiem ir mācītājs, kurš medī lapsas. "Parasti, domājot par garīdzniecību, ar to saprotam vidi, kura ir žēlsirdīga. Grāmatā gan ir vēl kāda svarīga tēma – citādība. Islandē savdabīgi izturējās pret cilvēkiem ar Dauna sindromu. Dīvainajam mācītājam, kurš nav tolerants pret citādo, nākas saskarties tieši ar šādu cilvēku.”
