Iekšupvērsts pieskāriens šodienai. Par Ingas Pizānes dzejas krājumu «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»

Augusta nogalē nonācis pie lasītājiem, Ingas Pizānes jaunākais dzejas krājums "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm" ("Jānis Roze", 2022) iekrāso šā gada rudeni ar ziedprātību un krāšņiem, labvēlīgi ironiskiem iekšējās pasaules, cilvēku un pilsētas vērojumiem. Vairāk nekā jebkad iepriekš Pizāne ļauj ieskatīties pati savā izmisumā, un tas gluži kā viegls pieskāriens ūdenim, kas saviļņo veselu ezeru, aizkustina arvien jaunus autores dzejas lasītājus.

Joprojām ļoti spilgti atceros sajūtas pēc Ingas Pizānes dzejas grāmatas "Siena, ko nosiltināt" izlasīšanas. Man bija bail satikt Ingu aci pret aci kaut kur Rīgas vai jebkādās citās ielās, jo es zināju, ka dzejniecei atliks vien paskatīties manā virzienā, un viņa visu zinās, ieraudzīs visas manas skumjas un bailes un cauri ādai pieskarsies manas dvēseles sargātākajiem nostūriem. Tik trāpīgu ārpus vērstu novērojumu pilns bija otrais dzejas krājums. Šajā rudenī Inga vēro atkal, vairāk iekšupvērsti, reaģējot uz pasaules aktualitātēm, sāpēm un izmisumu, pievēršoties vairāk pašanalīzei, bet neatstājot novārtā ne mīļo pilsētu, ne cilvēkus tajā. 

Ingas Pizānes jaunākais dzejas krājums "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm" ir jaunas un jutīgas sievietes pieskārieni pašas dvēselei. Pieskārieni var būt dažādi, un tādi tie ir arī Pizānes dzejā – intīmi, citu acīm nepamanāmi, tādi, kas savalda, bet arī tādi, kas uzkurina. Taču vietumis dzejniece gluži kā pieskaras mierīgam ūdenim, un tas, lēni viļņojoties, izplešas, līdz sakustina arī lasītāju. Pizānes dzeju lasīt tāpēc vien ir interesanti, šķietami vienkāršās rindas rada mānīgu sajūtu, ka viņas dzejoļiem var viegli pārskriet pāri, taču gandrīz nemanāmi acs un prāts aizķeras aiz vienas rindas, tad vēl un vēl.

Viļņošanās ir notikusi, pat ja sākumā liekas, ka atrodamies pie dažādām ūdenstilpnēm.  

Jaunās dzejas grāmatas nosaukums ir atsevišķas pieminēšanas vērts. "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm" spēlējas ar pagātni un pagājušo, liekot nojaust, ka grāmatā lasīsim to pašu Ingu, bet vienlaikus pavisam citu. Šodien viņas smeldzīgajā, klusa, iekšupvērsta izmisuma pilnajā pasaulē ir puķes, kas taču maina visu. Pirmajās nedēļās pēc jaunās grāmatas iznākšanas Ingas Pizānes lasītāji fotografējās ar ziediem un jauno grāmatu rokās, veidojot atsauci gan uz nosaukumu, gan pašu dzejnieci un viņas ziedu mīlestību. Puķes maina visu, tās iekrāso ikdienību, tās apliecina mīlestību, tās ir rūpju un gādības simbols, arī ūdenī iemesta ziedlapiņa maina visu. Tas vairs nav tikai pieskāriens, tās jau ir attiecības, un savā jaunākajā grāmatā autore veido attiecības ne tikai ar savu lasītāju. Vairāk nekā jebkad iepriekš Pizānes dzejas liriskā varone atklāj autores attiecības pašai ar sevi, pagātni un šodienu.

Aizkustinoši ir Ingas Pizānes dzimtas cikla dzejoļi "Ko es zinu par mammas mammu", "Ko es zinu par mammas tēvu", "Ko es zinu par tēva vecākiem". Tie visi retrospektīvi ietiecas pagātnē, ģimenes notikumos un rāda, kā mūsu tuvo traģēdijas veidojušas tagadni un lirisko varoni, viņas mīlestības alkas un turpat klātesošās bailes tādu mīlestību akli pielaist sev tuvumā, izmisumu būt sāpinātai un izmisumu palikt nejutīgai. Šīs alkas un bailes lasām jau krājuma tituldzejolī. Tā pirmās rindas – "Es pamodos, – tā cilvēki dara./Nojautu, ka neatrakstīsi" (Pizāne, 7) – burtiski iesviež pasaulē, kura ir klusas vilšanās pilna. Dzejolis turpinās, un rindu pa rindai tas izveido veselu stāstu – vienas sievietes dzīvi pēc atmīlestības. Tajā ir skumjas un samierināšanās, bet arī pieņemšana un spēks dzīvot to dzīvi, kas notiek pēc tam, kad no mīlestības palikusi vien tukšuma sajūta –

"Un atgriezos mājās, un dzīvoju tālāk –/to pašu dzīvi/to pašu izmisumu,/tikai ar puķēm" (Pizāne, 7).

Dzimtas ciklu noslēdz dzejolis "Laine un Adrija", kas sastāv no mazu meiteņu jautājumiem liriskajai varonei. Bērni kā jau bērni prot, māk un drīkst pajautāt jebko, un dzejolī, kas sācies ar jautājumu par mīļāko multfilmu, sadzīviska un naiva jautāšana mijas ar eksistenciālām domām par mūžību līdz noslēdzas ar pavisam atklātu – "Inga, kāpēc tavās mājās nav vīrieša?" (Pizāne, 24). Atbilde neseko, un šis klusums izskan kā koķetērija ar savu vientulību, atmīlestību un kailo lepnumu vienmēr palikt vienai un neatkarīgai. Tā ir emociju buķete, puķu klēpis, kuru tik izmisīgi spiežam pie krūtīm laikos, kad esam vientuļi.

Inga ir šodienas dzejniece, asredzīga, jutīga, tāda, kas pamana un reaģē uz viļņošanos sevī, bet arī sabiedrībā. Viņas dzejā ieskanas gadalaiku maiņa un to nospiedumi cilvēkos, arī dažādas diennakts stundas liriskajā varonē rada atšķirīgas sajūtas, taču bieži vien laika ritējums ir tikai fons dzīvei un notikumiem tajā. Dzejolī "Neveikli atverot paciņu," nojaušamas kovidlaika piezīmes – "Aiz loga šauj salūtu./Vai par godu tam, ka valdība atļāvusi tirgot/zeķubikses?" (Pizāne, 34) – un ar to saistītā izolētības sajūta: "Tad izeju apsnigt uz balkona –/par godu tiem, kam apetītes nav/un nav cilvēka, ar kuru uzlasīt/radziņus vai spageti, vai bantītes, [..]." (Pizāne, 34) Asredzīgi un trāpīgi savā dzejā autore reaģē arī uz karu, un patiesi – pavasaris vairs nav vienkārši pavasaris, ja tas ir laiks, kad dzīvojam tikko aizsāktā karā: "Tikai mirklis tik ilgi gaidīta pavasara,/bet jau tagad tas liekas par garu,/ja jādzīvo domās par karu." (Pizāne, 39) Taču nav mīļākas vietas un stihijas Pizānes dzejoļos par pilsētu, ne vienmēr konkrētā vārdā dēvētu, lai gan vietumis pavīd Kuldīgas, Krāslavas, Rīgas nosaukumi, tomēr allaž klātesošu. Ingas Pizānes pilsēta nav draudīgā, pūļu pilnā vai skaļā, tā nav arī īpaši draudzīga vai pieņemoša, vai lielpilsēta kā visu sapņu piepildījums. Tā drīzāk ir kā daļa no liriskās varones būtības, vieta, kas ļauj būt pašai ar savu izmisumu, ar puķēm, anonīmo vientulību un simtiem domubiedru, kuri tieši tāpat mīl, vēro un dzīvo: "Cilvēki pilsētā tik noslēpumaini, ka/sagribas uzrakstīt mīlestības dzejoli viņiem visiem./Tāda sajūta, ka man varētu būt romāns ar katru./Es, protams, pārspīlēju, bet kurš nepārspīlē pavasarī?" (Pizāne, 32)

Atklāts paliek jautājums – ko tālāk?

Kas varētu sekot pēc izmisuma un puķēm Ingas daiļradē? Ar nākamību spēlējas pati dzejniece vienā no pēdējiem krājuma dzejoļiem "Popkorns", kas, jācer, darbojas kā tilts uz atkal jau mazliet citādāku Ingu Pizāni – vēl asprātīgāku, daudz ironiskāku un līdz ar to arī atmaskojošāku. Taču būtiskākais – tikai sirsnības un dzīves gudrības pilnie spēj rakstīt dzeju arī bērniem. Ingā šo īpašību ir pārpārēm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti