Latvijas Nacionālās bibliotēkas biroja vadītājai Solveigai Ķīkulei lielu iespaidu atstājušas Raiņa lugas, kas pusaudža gados mājās pārlapotas no viena gala līdz otram, kā arī lugu iestudējumi dažādos Latvijas teātros. Taču visvairāk no bērnības Solveigai atmiņā palikuši tieši Raiņa dzejoļi.
"Spilgtākās atmiņas, kas mani saista ar Raini, ir no bērnības, un tie ir viņa bērnu dzejoļi un krājumi "Puķu lodziņš" un "Ko pauda cīrulītis". Man ļoti patika lasīt dzejoļus! Un tajā laikā bija arī tāda brīnišķīga multfilma "Zelta sietiņš", "Mākonītis un mākonīte" un "Mēness un saule". To reizēm rādīja, un es vienmēr ļoti gaidīju. Tie Raiņa vārdi, viņa dzeja kopā ar mākslinieka zīmētajām multfilmām bija tik teiksmaina, pārpasaulīga, ka es kā bērns biju pilnīgi apburta no tiem vārdiem un tās bildes. Atceros, ka es prasīju mammai tieši par "Zelta sietiņu", kas ir tas sietiņš, caur kuru skatoties var redzēt visu pasauli dimantos mirdzam? Bet viņa tikai smaidīja un teica, ka tas man pašai ir jāizdomā. Un es, mazs ķipars, riktīgi nomocījos. Bet tā jau laikam mēs katrs domājam par to savu zelta sietiņu, caur kuru skatīties."
Zelta sietiņš,
Sudraba stīgas,
Dimanta sēkliņas
Sijājamas.
Vasaras rītu
Laimiņa staigā,
Pār lauku sijā
Dimanta rasu.
Kurš cauri skatās
Sietiņa acīm,
Redz visu pasauli
Dimantos mirdzam.
