Mana grāmata
Kas no lasītā atstājis spilgtāko iespaidu?
Ingus Barovskis: Andra Zeibota romāns “Krauklis” par Jāni Ziemeļnieku. Tā ir pirmā grāmata no iecerētās rakstnieku biogrāfisko romānu sērijas, un tas ir diezgan spēcīgs pieteikums. Tiesa, jāpiezīmē arī nedaudz kritiska nots – ja izdodas tikt pāri diezgan sarežģītajam, pārlieku paskaidrojošajam ievadam un arī izcīnīties ar smagnējas filozofijas piesātinātajiem, veselām lappusēm garajiem dialogiem, tad šo grāmatu var tiešām izbaudīt kā monumentālu biogrāfisku romānu, ar savā ziņā kriminālintrigas piesitienu. Tas ir arī iejūtīgs iedziļināšanās piemērs atkarības bezdibeņos, ja zinām Jāņa Ziemeļnieka personību un dzīvi.
Amandas Aizpurietes krājums “Pirms izvākšanās”. Tas aptver dzeju, kas tapusi septiņu gadu laikā, būvējot šo krājumu, kā tādu četru nodaļu ciklu, kurā izvērsti gan ikdienas vērojumi un to estetizācija, gan Amandas Aizpurietes dzejai raksturīgie elementi, proti, sēru nebeidzamība, pārmaiņu nenovēršamību. Šajā krājumā arī iekšējie dialogi par rakstīšanu kā dzīvesveidu, kā eksistences formu.
Gribētos teikt, ka tieši šajā krājumā Aizpurietei lieliski izdevies attēlot lirisko “es”, kas veido saikni starp dažādām pasaulēm, piemēram, starp ikdienas realitāti, starp aizsauli, kur devies nu jau netveramais mīļotais cilvēks, un starp mītisko pasauli.
No debijām Elvīras Blomas krājums “Izdzēstie attēli”, kur mēs redzam, manuprāt, tiešām ekstravagantu dzeju ar impulsīvām emocijām, ikdienas situāciju, izjūtu fiksējumiem, kas ir ļoti smalki atpstrādāti, ietiecoties dziļumos, pretmetos.
Liāna Langa: Andris Zeibots, manā skatījumā, ir mūsu prozas gigants. Vēriena un jaudas ziņā varētu salīdzināt vienīgi ar Ingas Ābeles lielajiem romāniem – “Paisumu”, “Klūgu mūku” un “Dunu”. Bet viņš, protams, ir absolūti atšķirīgs, un viņš nodarbojas ar cilvēka psiholoģijas izpēti, konkrētajā gadījumā – ar Jāņa Ziemeļnieka.
Egīls Venters – mūsu klusā, publiskajā telpā nemanāmā izcilība, ar savu stāstu krājumu “Štābs debesīs”. Viņš dalās savā pieredzē, neko nefantazē un piedāvā panorāmu, kas ir noticis ar realitāti un ar cilvēku no 80. gadiem līdz pat mūsdienām. Man liekas, ka Venteram piemīt tā retā spēja, rakstot reālistiski ļoti precīzi un ļoti izkoptā stilistikā, panākt filozofisku vispārinājumu jeb tādu ļoti, ļoti spēcīgu pēcgaršu.
Vladis Spāre ar stāstu krājumu "Gājiens ar klibo zirdziņu".
Spāres gadījumā es runātu par absolūti esenciālu cilvēciskumu, principālu humānismu un ļoti lielu mīlestību pret tā dēvēto mazo cilvēku,
jo viņa varoņi ir klaidonis, jaunā māmiņa, kas jaundzimušo atstāj glābējsilītē, cilvēks ar garīgās veselības traucējumiem, caurkritis uzņēmējs, atkarīgais no narkotikām un onkoloģijas pacients. Par viņu dzīvi Spāre raksta ļoti silti, precīzi un ar viņam raksturīgo izmeklēto smeldzi.
Andris Kalnozols ar savu neticami gaišo romānu “Kalendārs mani sauc”. Jauns cilvēks, kurš ir izniris no 80. gadu viļņiem un reprezentē jeb atjauno ticību humānismam.
Agris Nils Jēkabsons: Čārlza Bukovska “Kodiens” [tulkojums]. Ne tikai tādēļ, ka Bukovskis man ir tuvs, bet arī tāpēc, ka ar šo darbu aizsākas izdevniecības “Neputns” jaunā sērija. Šis krājums ir patiešām labs – labi atlasīti dzejoļi.
Andris Kalnozols “Kalendārs mani sauc”, lai gan neesmu vēl izlasījis, un tagad, dēļ tā trakuma, kas ap to grāmatu, liekas, ka nemaz vairs negribas lasīt. Tā kļuvusi par tādu kulta grāmatu, līdzīgi kā savulaik “Jelgava 94”.
Amandas Aizpurietes krājums “Pirms izvākšanās” arī likās spēcīgs. Lai gan dzejā, manuprāt, Vērdiņš parasti savāc visas balvas, šogad vismaz ir pietiekami stiprs Aizpurietes krājums, lai tajā jomā kaut ko mainītu.
Aiz borta
Kas raisa neizpratni LALIGABA nominantu sarakstā?
Agris Nils Jēkabsons: No grāmatām, ko neatrodu, varbūt ir Janas Egles “Dzimšanas diena”. Viņa pati arī bija piezīmējusi, ka tā viņai it kā labākā grāmata.
Visādi citādi prozā jau ir tikai viena izteikta favorīte un ne tikai tāpēc, ka tā ir ļoti aprunāta grāmata, – tā ir Ingas Gailes “Rakstītāja”. Pašu “Rakstītāju” neesmu iepazinis, bet visas pārējās esmu izlasījis un neliekas, ka tās ir tik labas, lai būtu balvas statusā. Šķiet, ka “Rakstītāja” ielikta starp tādiem otršķirīgākiem darbiem – ja tā var teikt.
Ingus Barovskis: Protams, ir jau vairākas grāmatas, kaut vai jāpiemin Ilzes Jansones “Vīru lietas”, kas ir viens no labākajiem viņas šī brīža sasniegumiem.
Nominantu sarakstā neredzu to pašu Zeibota “Kraukli”, kas, manuprāt, arī pelnījis tur būt.
Nekritizējot komisijas izvēli, es izsaku tikai savu nelielo izbrīnu par to, kas šīs grāmatas tur neatrodas.
Vēl varu piebilst, ka pagājušajā gadā mazliet pieklusināti iznāca trimdas dzejnieces Ritas Gāles kopotie raksti “Saule pusdienā. Ritas Gāles dzeja un dzīve”. Manuprāt, šī grāmata palikusi aizplānā, bet arī tas ir viens no interesantiem pagājušā gada dzejas piedāvājumiem.
KONTEKSTS:
LALIGABA balvu ieguvēji tiks noteikti ekspertu komisijas aizklātā balsojumā un paziņoti LALIGABA balvu pasniegšanas raidījumā, kas būs skatāms šī gada 30. aprīlī pulksten 21.00 LTV1 un portālā LSM.lv. To veidos “Satori” radošā komanda un režisore Liene Linde.
Latvijas Literatūras gada balvas nominanti:
Labākais dzejas darbs
- Amanda Aizpuriete “Pirms izvākšanās” (“Neputns”)
- Ingmāra Balode “Dzejoļi pēc mūsu ēras” (“Neputns”)
- Katrīna Rudzīte “Ērti pārnēsājami spārni” (“Neputns”)
- Kārlis Vērdiņš “Gatavā dzeja” (“Neputns”)
Labākais prozas darbs
- Inga Ābele “Balta kleita” (“Dienas Grāmata”)
- Inga Gaile “Rakstītāja” (“Dienas Grāmata”)
- Jānis Joņevs “Tīģeris” (“Dienas Grāmata“)
- Laura Vinogradova “Upe” (“Zvaigzne ABC”)
Labākais darbs bērniem
- Ērika Bērziņa “Mammas dzejoļi”, ilustrējusi Anna Vaivare (“Liels un mazs”)
- Ieva Melgalve, Elizabete Lukšo-Ražinska “Emī un Rū. Robota sirds”, ilustrējusi Guna Poga (“Tuta Media”)
- Marts Pujāts “Ej nu ej”, ilustrējusi Lāsma Pujāte (“Liels un mazs”)
- Inga Žolude “Pirmo reizi uz Zemes”, ilustrējis Krišs Salmanis (“Liels un mazs”)
Labākais tulkojums
- Dena Dimiņa no holandiešu valodas tulkotais Edvarda van de Vendela romāns “Zilās zāles vasara” (“Liels un mazs”)
- Jāņa Elsberga no angļu valodas tulkotā Čārlza Bukovska dzejas izlase “Kodiens” (“Neputns”)
- Daces Meieres no lietuviešu valodas tulkotais Jurgas Viles grafiskais stāsts “Sibīrijas haiku”, ilustrējusi Lina Itagaki (“Liels un mazs”)
- Māras Poļakovas no krievu valodas tulkotais Leonīda Dobičina romāns “Enpils” (“Orbīta”)
Spilgtākā debija
- Elvīra Bloma “Izdzēstie attēli” (“Orbīta”)
- Andris Kalnozols “Kalendārs mani sauc” (“Orbīta”)
- Ivars Šteinbergs “Strops” (“Neputns”)
- Lauris Veips “Interesantās dienas” (“Orbīta”)
Šī gada balvas devīze “Priekos un bēdās” apliecina literatūras spēku pārdzīvot arī visdrūmākos laikus, sniedzot iespēju patverties no apkārt notiekošā, ļaujot ceļot laikā un telpā, kā arī rast mierinājumu un labāk izprast pasauli. Lai kas arī notiktu, grāmata nekad nepievils – būs kopā gan priekos, gan bēdās, gan veselībā, gan slimībā, spēs izvest caur uguni un ūdeni, – to apliecina zīmogs, šī gada balvas vizuālā zīme. Balvas vizuālās identitātes autors ir mākslinieks Mareks Hofmanis.
