Vēlreiz pārlasot Vācieša dzeju, rakstniece Gundega Repše ir sapratusi, kāpēc viņai un viņas laikabiedriem piemīt īpašs temperaments, sociālā aktivitāte, kuras pamatā ir slāpes pēc patiesības. Tas viss tīņu vecumā ir aizgūts no Ojāra Vācieša.
“Tas patiesības obligātums, tā bezkompromisa nostāja ārpus egoisma, vispirmām kārtām ārpus egoisma – man tas tā – šī reminiscence pāršķirstot mani tā savaldzināja, jo šis laiks ir tik ļoti uz egoismu tendēts. Šis viss – “es un mana biogrāfija, un manas traumas”, un Vācietim bija tieši otrādi. Tajā pēdējā vietā viņš lika sevi, savu es, pat mīlestības dzejoļos, ka šodienas cilvēks varētu vienīgi viņu vai nu apskaust vai pat ienīst par to kaismi, kam nav nekāds sakara, starp citu, ar komunisma pasaciņām vai tā sauktajiem ideāliem. Tas vienkārši ir domāt par citu vairāk kā par sevi pašu. Tas vispār ir pārdzīvojums, ar ko arī viņa dzeja ir tik unikāla,” atzīmē Repše.
Vācieša dzīvi un daiļradi mēdz apzīmēt ar eifēmismu – “sadega”, “sevi sadedzināja”. Repše pauž, ka Vācietis mūsdienu māksliniekiem un rakstniekiem ir atgādinājums: “Par šo pārdzīvojumu, šo pārdzīvojuma brālību, nevis panākumu, menedžerisma, sevis izspīlēšanas industriju. Ja Vācietis būtu šodien, kā bieži vien jautā, es domāju, ka viņš būtu nomiris vēl ātrāk nekā piecdesmit gadu vecumā, kā tas notika 1983. gadā, jo izturēt šā laika patērnieciskumu bez kara, šo liekulību un melus – laikmetā, kad šķietami nekāda ideoloģija tevi nesmacē, bet vienlaikus tas ir pilnīgi izplatīts kā epidēmija.
Viņš tā saucamo savu sadegšanu, man liekas, vēl ātrāk būtu veicis.”
Vācietis bija pasaules mēroga domātājs, viņš paredzēja globālos izaicinājumus, rakstot par izdemolēto planētu, par “kārajiem laukiem”. Dzejnieks bija spēcīgs savās pārdzīvojuma alkās pēc patiesības, viņš juta “riebumu pret uzslāņojumiem, cakām, greznību, jebkādu ārišķību kā dzīvē, tā mākslā”, norāda Repše.
Analizējot dzejnieka sadarbību ar padomju varu, rakstniece spriež, ka ir “absolūti netaisni sākt ar dzejniekiem, sākt ar māksliniekiem, pirms beidzot būtu izvērtēta komunistiskā režīma, partijas, čekas un visu pārējo represīvo institūciju noziedzīgā darbība Latvijā. Un pēc tam ķersimies klāt dzejniekiem, kā viņi šajā vidē, šajos būros, šajās dzeloņdrātīs – kā kurš ir par vai pret, vai pa vidu, vai līduši pa apakšu, vai lidojuši pāri, jo tas ir visvienkāršākais – pirmais, ko vienmēr sit, tas ir dzejnieks.
Kad valsts ir drupās, tad prasa, kur bija mūsu mākslinieki? Tad, kad ir ikdiena, tad viņi ir pažobelē. Tad, kad ir svētki, tad viņus šuj brošu vietā.”
Rakstniece vērtē: “Tāpēc es to saucamo viņa kolaboracionismu vispār arī kā jēdzienu neatzīstu, izņemot vidi, kurā viņš dzīvoja. Ja ir viņa sadarbība ar noziedzīgām organizācijām sava labuma vairošanai, jā, to lai vēsturnieki skrupulozi izpēta un pierāda, ja kādam vēl vajag arī miruša dzejnieka asinis.”
Bet galvenais viņa esamības arguments un pierādījums ir dzeja. Repše uzsver, ka Vācieša padomju īstenību slavinošie dzejoļi “bija jauna cilvēka temperamentīga ņemšanās. Tāpat kā tagad cilvēki jūsmo par dažādiem dīvainiem tāpat marksistiskas ievirzes progresīviem strāvojumiem, tad Vācieti tajā laikā aizrāva – tos var saukt par pseidoideāliem, visticamāk, nevis ideāliem.
Bet atšķirībā no tik daudziem, kas kolaborēja diendienā un visās dzīves jomās, viņš savu kļūdu apzinājās.”
Jau 1970. gadu sākumā Vācietim bija cenzēti un nepublicēti dzejoļi, bet bija arī tādi, “kas izgāja cauri šīm slūžām, ir neticami, ka tādus varēja publicēt”, pauž Repše. Viņa secina, ka ne vienmēr cenzori saprata, par ko tika runāts dzejā.
“Man nav citas atbildes, jo viņam privilēģiju nebija. Tieši otrādi, viņš bija vajāts kā no savējiem, tā no svešajiem,” spriež Repše.
“Viņam līdzās bija daudz viduvējību, kas pie viņa lipa un sekmēja viņa dzīšanu zemē un, kā lai to pasaka, ģēnija “slīcināšanu”,” atzīst rakstniece.
Ojāra Vācieša dzeja ir 50. līdz 80. gadu poētiskā procesa projekcija, un līdz galam nav izvērtēts, cik tālu Vācietis uztvēra un realizēja laika diktētas nepieciešamības, cik tālu pats ietekmēja procesu. Vērtējot Ojāra Vācieša dzīves un daiļrades metamorfozes, pastāv viedoklis, ka padomju politiskie intriganti un cenzūra viņu salauza.
Gundega Repše uzskata, ka mūsdienu sabiedrība izteikti fokusējas uz cilvēka biogrāfiju. Viņa norāda:
“Visa kultūra ir pārvērtusies tik tālu, ka cilvēks kļūst svarīgāks nekā viņa darbi, tā ir tāda laikmeta parādība.
Vai tas ir labi, es nezinu. Man šķiet, ka tā ir dzeltenības māsa, nevis patiesa interese par ģēniju kā parādību, kā fenomenu. Es neuzskatu, ka viņš lūza. Viņš auga, salūza viņa ticība komunisma postulātiem. Viņš redzēja realitāti, viņš salika savas jaunības iedomas kopā ar savu pieredzi.”
Vācietis redzēja, kas notiek ar tiem, kas atgriezās mājās no Sibīrijas, viņš piedzīvoja dzejnieka Knuta Skujenieka izsūtījumu un represijas pret tā saukto “Franču grupu”. “Tā nav salūšana, tā ir pieredze, un tā ir pāraugšana,” pauž Repše. Viņa nevēlas Vācieti aizstāvēt, jo viņš ir
“ārkārtīgi spēcīga personība, kas aizstāv sevi pati. Kā arguments ir viņa dzejoļi.”
Repše atzīmē, ka trauksmainā un iluzorā pēckara laika dzeja, kuru Vācietis radīja līdz 1968. gadam, uzrunāja iepriekšējās paaudzes. Viņai Vācietis sākas ar 70. gadu sākuma dzeju, “kad viņš jau ir sarkastisks, rūgts, nesamierināms, bet tikpat spēcīgs, tikai viņš vairs neglaimo, viņš neglaimo “meitenei no manas klases”, viņš šķērž augšā.”
Tā laika Vācieša dzeja ir vēstījums ar milzīgu patiesības un arī zemteksta spēku. “Tas, ka tas uzrunā visus, ne tāpēc, ka tu patīc visiem, tās ir daudz augstākas kategorijas, tas ir laikmeta gars un nepieciešamība, nevis omulīgi norijams pantiņš, kas derēs kā profesoram, tā mājsaimniecei,” vērtē Repše.
Viņa norāda, ka Ojāra Vācieša daiļradē ir daudz, ko pētīt, taču būtiska ir attieksme: “Varbūt, ka vajag ar laikmeta snobisko garlaikotību pāriet visam pāri, un tad nokrīt, saplīst mīlestības briļļu stikli, un tu skaties uz dzeju kā uz mušu nospiedumiem, pats būdams tik liels un dižens.” Taču Ojāra Vācieša dzejā ir “vēl ļoti daudz ko smelt”, tajā ir brīdinājumi par globālajiem izaicinājumiem civilizācijai, ar kuriem sastopamies šodien un kurus Vācieša laikabiedri ne vienmēr saklausīja, spriež Repše.
Viņasprāt, dzīvojam absolūta egoisma un patmīlības laikmetā, kurā katrs izkliedz savu patiesību, bet otru nedzird, un Latvijas sabiedrībai nav “kopējās dziesmas”, kopīgu mērķu un ideālu.
“Bet to nevar sagribēt, mākslīgi uzģenerēt kādu ideju vai pravieti, jo pravietis kā ideja ir apņirgta līdz zemei.
Bet tas tā šķiet tikai tagad, es domāju, bet pēc maza brīža ir iespējams pacelties pāri un paskatīties, kā liekas tie musturi un kārtu kārtas un ko tas viss nozīmē, ieskaitot pandēmiju. Īstenībā jau pandēmija parādīja, cik ir daudz egoistu, kas par otru cilvēku neliekas ne zinis. Tā ir ilustrācija laikmetam, un nevar gribēt jaunu vīnu vecā maisā liet,” atzīst rakstniece.
