Sadaļas Sadaļas

Gunārs Priede un viņa pētniece Ieva Struka

Nupat iznācis Gunāra Priedes kopotu rakstu trešais sējums. Tas ir laika periods no 1969. gada, kad Gunārs Priede pēc 1967. gadā sarakstītās lugas „Smaržo sēnes” aizlieguma piedzīvojis iepazīšanos ar čekas darba metodēm, viņa darbus aizliegts iestudēt teātros, rakstus – publicēt presē, - līdz 1976. gadam, kad pamazām notiek viņa lugu atgriešanās teātru repertuārā.

Arno Jundze ekspresrecenzijā par „Gunāra Priedes dzīves un darbu” nupat iznākušo sējumu pauž apbrīnu, ka Ieva Struka viena faktiski dara to, kas agrāk bija varbūt pat vesela institūta gada plānos.

Šobrīd, kad literatūrpētniecībā dominē iekļaušanās vienas vai otras institūcijas veidotajās kampaņās, fundamentālu izdevumu veidošana palikusi pabērna lomā. Var jau, protams, teikt, ka kopotu rakstu laiks ir pagātnē, mainījušies informācijas meklēšanas paradumi, un, ja kādam dzīvoklī vēl ir saglabājies grāmatplaukts, to vairs neaizpilda kopotu rakstu muguriņas. Ieva Struka to labi zina. Padziļinātas zinātniskas izpētes vietā viņa izvēlējusies paralēli Gunāra Priedes rakstītajai dramaturģijai veidot tādu kā viņa paša dzīves dramaturģiju, iedalot to periodos, papildinot ar dienasgrāmatām, vēstulēm, laikmeta kontekstu, tādējādi katrs no sējumiem lasāms kā pašpietiekama, aizraujoša lasāmviela. Katram sējumam ir arī divi ievadi: viens – Gunāra Priedes kopotu rakstu zinošam lasītājam, otrs – nejaušam lasītājam, kurš pieder paaudzei, kam Gunāra Priedes vārdam nepieciešams komentārs.

Ieva Struka uzskata, ka agrāk vai vēlāk režisori pievērsīsies Priedes dramaturģijai, jo ar Raini un Rūdolfu Blaumani ir par maz.

„Mēs nevaram visu laiku iestudēt Latvijas lauku lugas, ko pārstāv Rūdolfs Blaumanis, vai tikai simbolisko dramaturģiju,” saka Struka, stāstot, ka ar Gunāra Priedes un Harija Gulbja dramaturģiju parādās pilsētas lugas, kurās risināti sociālie jautājumi, kas attiecas uz 20. gadsimta cilvēkiem.

„Ja mēs gribam saprast, kas ir 20.gadsimta otrā puse Latvijā, tad mēs nevaram šīs lugas ignorēt vai paiet tām garām,” uzsver pētniece.

1969. gadā Gunāram Priedem ir 41 gads. Ko viņam maksāja pilnīgs viņa darbu izrādīšanas un publicēšanas aizliegums spēku briedumā - tas parādās viņa dienasgrāmatās. Pieminēta „provokāciju nakts”, ko Ieva Struka zemsvītras piezīmēs atšifrē kā čekas veikto kārtējo kratīšanu. Viena no šī sējuma intrigām ir 1969. gadā saņemta, 80-tajos Gunāra Priedes pašrocīgi Rakstniecības muzejā nodota vēstule no Īrijas vēstniecības PSRS, kurā ziņots par Gunāra Reinholda dēla Priedes īpašumu neaizskaramību un rūpīgu pārvaldi, izmantojot tam viņa uzkrājumus kādā no Īrijas bankām.

Gunārs Priede kopš 1968. gada ir zaudējis līdzšinējos sabiedriskos amatus, līdz tam viņš bija Latvijas Kinematogrāfistu savienības valdes pirmais sekretārs, taču nav zaudējis kino un literatūras kolēģu cieņu. Šis ir aktīvas draudzēšanās laiks, un var tikai pabrīnīties, cik cieša tolaik bija radošo cilvēku kopība. Dienasgrāmatā reakcija uz Vizmas Belševicas „Indriķa Latvieša piezīmēm uz Livonijas hronikas  malām”, sajūsma par Imanta Ziedoņa „Kurzemīti”.

Gunāra Priedes izcilākais biogrāfs ir viņš pats. Jau saistībā ar kopotu rakstu pirmā sējuma tapšanu, vairākkārt šis stāsts ir jau izstāstīts – Gunārs Priede dienasgrāmatas rakstīja visu mūžu, taču šai sējumā ietvertajā dzīves posmā sastādītājas Ievas Strukas uzdevums krietni sarežģās, liels darbs ir ieguldīts, lai precizētu darbojošās personas un garāmejot pieminētus faktus.  

Paralēli radošas personības traģēdijai šai laikaposmā Gunārs Priede sakāpināti izdzīvo arī ļoti personiskus notikumus. Viņa māmiņa ir nopietni slima, nepieciešama ārstēšana psihiatriskajā slimnīcā, kas, protams, rada nomācošu atmosfēru arī mājās. Īsā dienasgrāmatas ierakstā viņš priecājas par ģimenes atkalapvienošanos – mātes kopšanā iesaistās arī brālis. Tai pašā laikā saprot, ka līdz ar mātes slimību zudusi ģimenes atbalsta un drošības sajūta. Gunārs Priede arī pats nemitīgi sūdzas par bezmiegu, labas ir tās naktis, kad fiziskā darbā viņam sevi izdevies nogurdināt līdz tādam spēku izsīkumam, kādu diemžēl nespēj dot radošs darbs.

Šai laikā ventspilnieks Gunārs Priede kļuvis par lielvārdieti. Viņš Lielvārdē ceļ māju, kaimiņos savas jaunības mīlestības Dzidras Bļodones (skolotājas un Lielvārdes teātra režisores) mājai. Formāli abi tā arī nekad neapprecējās, taču dienasgrāmatas liecina, cik ļoti būtisks Gunāram Priedem bijis cilvēciskais atbalsts, ko sniedza ienākšana Dzidras ģimenē un arī plašākā nozīmē -  Lielvārdes cilvēkos.

Par „Aivaru gaidot” Ieva Struka raksta: pateicoties Ādolfam Šapiro, izrāde sagriež kājām gaisā latviešu skatītāja priekšstatus par to, kā spēlējamas tā saucamās lauku lugas. Izcilākā šī 1969. – 1974. gada perioda luga viennozīmīgi ir 1972. gadā tapusī „Zilā”. 

 „Zilā” ir būtiska arī kā aizsākums Gunāra Priedes darbībai latvju dainu skaistuma aprādīšanai, kas īpaši spilgti izpaudies pirmsatmodas gados, kad Gunārs Priede kopā ar Uģi Prauliņu, Ilgu Reiznieci ceļo pa Latviju, lasot lekcijas par folkloru.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt