"Es vispār nedomāju, ka rakstu grāmatu. Kad es sāku dzīvot Grieķijā, man vienkārši bija iekšēja nepieciešamība izpausties dzimtajā valodā, man tās pietrūka," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atklāj Gundega Šmite. Pagāja desmit gadi, un viņas iekšējā vajadzība rezultējās debijas krājumā. Katra stāsta varonis ir viens cilvēks, kuru autore sastapusi dažādos apstākļos.
Izrādās, ka rakstniecībai – ar vieglumu un bez profesionālas vērstības – Šmite pievērsusies senāk nekā mūzikai: "Tā sākās kā iekšējā radoša nepieciešamība jau bērnībā, kad 80. gados sāku rakstīt dzejoļus, kas, starp citu, vērsās pret padomju režīmu, pret Ļeņina personību. Atceros, kā tos ar roku pārrakstīju vairākas kopijās un izdalīju klasesbiedriem. Tagad domāju, kā es tā uzdrīkstējos tajos gados. Laikam man ģimenē valdīja pietiekami brīvdomīgs gars un es kā bērns attīstījos šādā gaisotnē."
Kad pirmais krājums ir rokās, Gundega Šmite atzīst: "Lai tekstiņš kļūtu lasāms vai literārs, ir ne mazāk kā ar mūziku jāslīpē, jālasa, jāklausās, kā valoda plūst. Tas ir filigrāns un arī smags darbs – izstrādāt tekstu tādā pakāpē. Manā gadījumā
"Grieķu svīta" tapa kā nelielas dienasgrāmatas veida piezīmes, man nebija nekādu ambīciju, ka es tās varētu attīstīt plašāk un ka tās varētu iegūt grāmatas formātu. Vienā brīdī man tāda domā parādījās un sākās liels darbs ar to.
[..] Es joprojām uzskatu, ka man ir ļoti daudz kas jādara, lai izkoptu savu stilu un valodu. Tā ir profesija. Tas nav tik vienkārši."
"Grieķu svītā" vienkop ir 20 īsstāsti, pietiekami koncentrēti katrs savā domā, saka autore. Un še viņa velk paralēles ar savu izpausmi kamermūzikā – viņa tiecas komponēt kontrastiem bagātus ciklus, kur katra muzikālā vienība tomēr ir neliela. Vēl kāda sasaiste – literārā darba nosaukums patapināts no mūzikas formas; svītā ir vairākas patstāvīgas daļas, kuras apvieno kopīga tematika, mākslinieciskā iecere.
Vaicāta, vai kādudien mēs varētu sagaidīt viņas komponētu skaņdarbu ar pašas rakstītu prozu, Gundega Šmite atteic, ka tā ir interesanta doma un to liks aiz auss. Atsevišķus savus brīvā panta dzejas tekstus komponiste jau ir ieaudusi mūzikā. "Piemēram, manā apjomīgajā ciklā "Plūdmaiņas" koloratūrsoprānam, [akordeonam] un pūtēju orķestrim viena no daļām ir rakstīta ar manu tekstu," viņa piebilst. "Kādreiz tā ir, ka komponistam ir doma, ir tēls, kuru gribas atrast kādā dzejolī, bet neizdodas. Tad es skatījos savus krājumus un man bija tas, ko man vajadzēja. Es nokaunējos, kā es tā... Citi dzejnieki, tādi slaveni – Aspazija, Gunars Saliņš... Bet es domāju – man tomēr vajag to tēlu, ko es redzu."
