Aija Bremšmite: Jūs šogad tikāt atzīts par gada mākslinieku un ieguvāt ne tikai šo balvu, bet arī "Zelta ābeles" balvas par divām grāmatām. Ko jums nozīmē šī balva, šis tituls – gada mākslinieks?
Mārtiņš Ratniks: Patīkams pārsteigums.
Vai nemaz negaidījāt šādu atzinību? Cik liels pārsteigums ir iegūt šādu balvu?
Es jau kādu laiku strādāju, ik pa laikam grāmatas veidojot, un man kaut kādas arī iepriekš grāmatas ir bijušas nominētas šajā pašā grāmatu konkursā. (Domā) Jā, nu ko tas nozīmē? Nu, protams, savā ziņā šis konkurss ir profesionāla atzinība, jo viņš jau nav tikai par grāmatas izskatu vai dizainu, bet arī par dažādām profesionālām tehniskām lietām, kam varbūt ārpus tādas profesionālās vides netiek pievērsta uzmanība. Protams, viņas ietekmē, kā lasītājs grāmatu šķir un kādas sajūtas tā rada, bet… Nu, es īstenībā nezinu, kā atbildēt uz šo jautājumu. (Smaida)
Kāds ir jūsu ceļš grāmatu mākslas pasaulē? Ieskicējiet vēsturi!
Tā ir tāda, es teiktu, nejaušību virkne, jo tas pats sākums, kad es pirmo reizi ar tādu grāmatas formāta salikumu saskāros, notika laikā, kad es vēl studēju Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Tajā laikā es iepazinos ar Rasu un Raiti Šmitiem, kas toreiz bija nodibinājuši tādu diezgan neformālu jaunu mākslinieku apvienību E-LAB – elektroniskās mākslas laboratorija. E-LABs 1998. gadā pēc sāka izdot žurnālu "Acoustic Space". Tas bija pirmais, ko es saliku kopā ar Rasu Šmiti un Raiti. No tā laika tur arī viss sākās, pamazām es iepazinos ar profesionālu darba specifiku – drukas lietām, grāmatas salikšanu.
Kas ir tās specifiskās lietas, kas jāņem vērā, saliekot kopā grāmatu un veidojot to par skaistu grāmatu! Droši vien ir tehniskās lietas, un otra puse ir skaistums. Kā to visu salikt kopā?
Laikam pašā pamatā ir jābūt spējai strādāt un sakārtot liela apjoma informāciju. Nu, tā vispārīgi runājot, jā, tas ir tas galvenais uzdevums grāmatas māksliniekam. It īpaši šīs pēdējās grāmatas, ko es veidoju – gan Jūlija Madernieka grāmata, gan arī Riharda Zariņa grāmata – šīs ir tādi rakstu krājumi, dažādu autoru raksti, katram ir dažādi materiāli, dažāda rakstura materiāli, arī vizuālie, dažādi teksti, jā, arī dažādi sakārtoti teksti. Tas viss ir jāņem vērā, sakārtojot grāmatu.
Tās ir divas lietas, kas ir svarīgas – spēja izdarīt ārkārtīgi daudzas izvēles, atlasot un sakārtojot materiālu, un spēja izveidot kaut kādu kārtību, struktūru.
Tas izvēļu jautājums mani ļoti interesē. Kas ir tas, kas ir jāizvēlas? Cik izvēlīgs esat un drīkstat būt, lemjot par grāmatām, ar kurām strādājat?
Īstenībā es neesmu nekāds grāmatu dizainers. Es esmu vienkārši mākslinieks, pie tam strādāju Mākslas akadēmijā, tajā pašā Vizuālās komunikācijas nodaļā. Un arī mācību procesā šīs lietas noder, jo tāda izvēles izdarīšana no kaut kādas dotās informācijas, kas ir apkārt, ko mēs redzam, uztveram – tas ir ne tikai grāmatas veidošanā. Tā ir prasme, kas īstenībā arī mūsdienu mākslā ir viena no pamata prasmēm – prast izvēlēties, ar ko strādāt, prast atmest lieko un prast sakārtot šo milzīgo informācijas daudzumu, kas ir apkārt. Vismaz savā galvā rast kaut kādas sakarības un kārtību – tās ir tādas, manuprāt, universālas lietas. Gan šī izvēles izdarīšana, gan nākamais solis – no šīm izdarītajām izvēlēm materiālu sakārtot kaut kādā vizuālā formā, kas atkal ir apzināta izvēle, balstoties uz kaut kādu savu iekšējo izjūtu. Savā gadījumā es varu teikt, jā, arī uz šo diezgan ilgo pieredzi. Man ir bijusi saskare, veidojot šos drukas darbus, un šī pieredze ļoti noder. Tas ir arī skaidrs, ka ir nepieciešams laiks, lai iegūtu šo pieredzi. Tagad es tikai saprotu, ka tas ļoti palīdz strādāt.
Tieši šī prasme izvēlēties, saredzēt sevi tajā darbā? Kas vēl palīdz, veidojot grāmatu?
Nē, es neteiktu, ka sevi saredzēt! Es teiktu tā, ka īstenībā saturs veido grāmatu. Grāmatas mākslinieks – tādā ideālā gadījumā es jau sekoju saturam. Saturs man palīdz, tas mani iedvesmo tajos labākajos gadījumos, un tikai tādā veidā tas gala rezultāts var būt lielisks, ja saturs ir labs.
Tas varbūt izklausās dīvaini, un varbūt es mazliet spekulēju, bet ja rakstītais teksts ir uzrakstīts ļoti labā valodā, tas arī grāmatas maketā iekrīt labāk.
No tāda teksta salikuma viedokļa, kaut kādi vārdu pārnesumi, tas, kā teksts iekārtojas – esmu novērojis tādu sajūtu. Jo labāks teksts, jo viņš glītāk iekrīt, tur grāmatas salicējam ir mazāk darba pie tā, viņš jau izskatās labāk. Un ja teksts ir samocīts, tāds sarežģīts, varbūt ne tik pārdomātā valodā, tad ar viņu nākas ļoti bieži vien kaut kā cīnīties. Tāda dīvaina lieta, bet es vairākkārt esmu to novērojis.
Mākslinieks var izglābt grāmatu?
No kā?
No pazušanas grāmatu plauktos, no skarbas kritikas, no visiem citiem šķēršļiem grāmatas dzīvē.
Nē, es teiktu, ka mākslinieks var radīt nepareizu iespaidu par grāmatu. To var gan, jā! Bet vai izglābt – tā es nedomāju. (Smejas)
Cik rūpīgi jūs kā mākslinieks iepazīstat konkrētās grāmatas tekstus? Cik reižu pārlasāt?
Tas ir saistīts ar to, cik daudz laika ir grāmatas sagatavošanai. Katram darbam ir kaut kāds nosprausts fināla drukas termiņš, kas ir saskaņots jau ar tipogrāfiju. Taču bieži vien gadās, ka teksta autori kavē termiņus, tas, protams, vēl aizkavējas pie redaktora, kurš rediģē tekstu, un bieži vien, ja grāmata ir tulkota, tad vēl tulkošanas procesā kaut kas iekavējas. Tā šie gala termiņi kaut kā visi sablīvējas, un beigās tas viss jāizstrebj tam māksliniekam, kuram viss ir jāsaliek tā, lai iekļautos darba plānos, tāpēc bieži vien ir tā, ka izlasīt visu nemaz neiznāk. Bet tā tas nebija ne Madernieka, ne Riharda Zariņa grāmatas gadījumā, jo šeit, tieši pateicoties šai pandēmijas situācijai, izveidojās tādi apstākļi, kad varēja pie grāmatas strādāt tiešām gana ilgi un novērst visādas kļūdas, neprecizitātes. Abu grāmatu sakarā sanāca tā, ka man bija vairāk laika pārdomāt un iedziļināties, un tas laikam arī kaut kā atspoguļojās rezultātā.
Kas jums patīk šajā darbā? Ja jau tik ilgu laiku to darāt, tad jau drīkst teikt, ka patīk!
Tas ir tas gadījums, kad esmu priecīgs, ka es varu darīt to, kas man patīk, un ka vēl pie tam saņemu algu. Tajā grāmatu lietā man patīk tas, ka es kontrolēju visus soļus, par kuriem es pats esmu atbildīgs. Pārsvarā, ja laiks atļauj, es pats visu, visu šo tehnoloģisko procesu pats arī veicu – attēlus sagatavoju, tekstu salieku, salikumu izdomāju, gan dizaina pusi izstrādāju un to maketu arī samaketēju. Protams, sagatavoju visu attiecīgi tipogrāfijai pēc vajadzīgajiem standartiem. Attiecīgi visu pārvaldu, un tad man nav arī neviena cita, kam uzvelt atbildību, ka viņš kaut ko nav izdarījis, kā pienākas.
Mākslinieciskā brīvība?
Nu, ar to māksliniecisko brīvību brīžiem ir, kā ir, jo, kā jau teicu, saturs jau, pirmkārt, nosaka šo mākslinieciskās brīvības rāmi. Protams, es pieņemu, ka arī man ir kaut kādi tādi raksturīgie paņēmieni, ko varētu saukt ne gluži par rokrakstu, bet ir kaut kāds paņēmienu kopums, ko es izmantoju, ko droši vien kāds profesionālis, no malas vērojot, varētu pamanīt, ka ir kas kopīgs manis saliktajās grāmatās. Jā, es pats arī to apzinos, kas ir šie paņēmieni. Bet tajā pašā laikā es arī saprotu, ka man pie katras jaunas grāmatas ir jāmēģina atrast kaut kāda sakarība starp to, kas ir šīs grāmatas saturs un kā viņa izskatīsies, jo citādi, kā jau teicu, mākslinieks var radīt maldinošu iespaidu par grāmatas saturu.
Kā jūs atceraties savu bērnību un grāmatas tajā? Cik daudz atceraties no vizuālā materiāla grāmatās tajā laikā?
Par vizuālu materiālu es neko tādu konkrētu nevaru pateikt, bet tas gan ir fakts, ka gan maniem vecākiem, gan vecvecākiem mājās bija daudz grāmatu. Ļoti daudz grāmatu! Tas noteikti ir atstājis iespaidu.
Teiksim, šodien, ja es aizeju pie kāda viesos uz mājām un tur nav grāmatu, tad man liekas, ka kaut kas nav kārtībā, ka es esmu kaut kādā viesnīcā iegājis.
Man grāmatu plaukts un grāmatu daudzums asociējas tiešām ar mājām. Grāmata jau ir tāda – tā ir personīgā telpa uzreiz, kas veidojas līdz ar grāmatu. Arī braucot sabiedriskajā transportā vai vilcienā, tajā brīdī, ja es atveru kādu grāmatu un lasu, tad uzreiz izveidojas šī personīgā telpa, tas maina situāciju. Tā laikam ir tāda lieta, kāpēc mani grāmatas interesē kā fizisks priekšmets, objekts, ne tikai kā saturs, bet arī, jā, priekšmets. Bieži vien, kad esmu kaut kur ārvalstīs, arī mēdzu ieiet grāmatu veikalā, un, lai gan nesaprotu tās zemes valodu, tas man netraucē ar lielu interesi šķirstīt un skatīties, kādas tur ir grāmatas.
Kā jūs redzat latviešu grāmatniecībā šo profesionālo pusi? Kā mēs izskatāmies uz pasaules fona?
Man šķiet, situācija ir sarežģīta. Tas veidojas no tā, ka grāmatu tirāžas ir mazas, līdz ar to finansējums ir vienmēr ierobežots. Kaut kādos ļoti retos gadījumos ir tā, ka ierobežojums ir minimāls, pārsvarā vienmēr ir ar kaut ko jārēķinās, par kaut ko jādomā, arī par izvēlēm, kādas arī tīri dizaina ziņā es varu izdarīt. Tas vienmēr ietekmē, cik izmaksā grāmatas druka, iesiešana. Man šķiet, tādēļ šī situācija ir sarežģīta, jo skaidrs, ka tādā dizaina ziņā šeit, Latvijā, nav ne sliktāk, ne labāk nekā, teiksim, citur kaut kur Eiropā. Daudzās valstīs notiek šāda veida profesionālie konkursi un tiek veidoti šie saraksti ar gada skaistākajām grāmatām, bet tā sabiedrība ir daudzskaitlīgāka. Līdz ar to šo izdevumu ir daudz, daudz vairāk. Tur ir, no kā atlasīt, tas mērogs ir cits.
Nevar teikt, ka pie mums Latvijā kaut kas notiek maz vai ka izdod maz grāmatu, tomēr tā nav. Grāmatu ir daudz, mums ir vairākas lieliskas tipogrāfijas, kas tur tehnoloģisko līmeni pietiekami augstu, un to var redzēt. Liels skaits grāmatu Latvijā tiek drukāts ārvalstīm, eksportam ļoti daudz grāmatu, kuras pasūta no ārpuses. Tur ir šie lielie apjomi. Bet šeit uz vietas, nu… mums jau ir tā, ka tirāža ir 500 eksemplāru, 1000 eksemplāru. Ja to salīdzina ar tādu pasaules vai kādu citu valodu telpu, tad tās visas mūsu grāmatas būtu jānumurē.
Var teikt, ka jūsu darbs ir ekskluzīvs?
Nu, jā! Nu, ne jau darbs, es teiktu, ka tās grāmatas šeit ir īstenībā kaut kāda tāda… Latvijas kultūras telpā viņām ir kaut kāda cita nozīmība. Viņas ir ekskluzīvas, jo viņu ir maz. Diemžēl tā nejaukā blakne ir tāda –
jo mazāka grāmatas tirāža, jo viņa tam pircējam dārgāk izmaksā. Ja varētu drukāt 10 000, tad tās gala izmaksas būtu lētākas.
Jūs teicāt, ka domājat par to, ko gribētu, lai jūt lasītājs, paņemot rokās jūsu veidotu grāmatu. Kas būtu tas, ko jūs gribētu, lai šis lasītājs jūt, redz?
Es gribētu, lai, paņemot rokās šo grāmatu, to gribētos atkal un atkal atvērt. Viņu ir patīkami paņemt rokās, viņa labi šķiras, viņa nav smaga. Jā, to es mēģinu kaut kā vienmēr piedomāt, pie kaut kādas papīra izvēles, pie formāta, bet, jā, atbildot tādā vienā teikumā – ja grāmata ir izdevusies, tad viņai jābūt tādai, kuru ir patīkami šķirstīt. Vienreiz. Otrreiz. Viņa nav apnicīga, un tas, protams, nav atkarīgs tikai no satura. Skaidrs, ka saturs ir ļoti nozīmīgs, bet ar neveiksmīgām, nepareizi izdarītām izvēlēm var padarīt šo saturu tādu, ka tā grāmata vairāk stāv tikai plauktā.
Vai pats esat lasītājs?
Jā, kādreiz es lasīju ļoti daudz. Šobrīd es lasu mazāk, jo es vienkārši nodarbojos ar pārāk daudz dažādām lietām, un šādai lasīšanai gluži vienkārši neatliek pietiekami laika. Es lasu vienlaikus vairākas grāmatas, dažas jau ļoti ilgi.
Es neesmu no tiem, kas izlasa no sākuma titullapas līdz beigu lapai, un laikam kaut kā tā grāmatu izvēle ir tāda, kuras var lasīt, atverot, teiksim, no vidus.
Mārtiņ, paldies jums par šo sarunu! Vēlreiz apsveicu ar iegūto atzinību un gada mākslinieka titulu. Gaidīsim no jums jaunus, skaistus darbus.
Jā, tagad tā noskaņa ir tāda padrūma. Ir diezgan skaidrs, ka šīm ekskluzīvajām lietām naudas nekļūs vairāk.
Kā šis drūmais laiks ietekmē mākslu, mākslas pasauli?
Es domāju, ka par sajūtām man pat nav nekādas vēlēšanās runāt. Skaidrs, ka viss ietekmē. Viss, kas notiek kaimiņos, tas neapšaubāmi ietekmē ilgtermiņā un lielā mērā ietekmēs kaut kādas šīs ekonomiskās plūsmas. Tas jau arī ietekmē kaut kādu šo kultūras dzīvi. Latvijas kultūras pasaule lielā mērā ir pamats tam, kādēļ tāda Latvijas valsts vispār ir un kāpēc tā man un citiem pilsoņiem ir nepieciešama. Šie kultūras procesi ir ļoti saistīti ar naudas plūsmām, kas notiek, jo bez naudas nevar notikt kaut kādi starptautiski procesi. Nenotiek starptautiskas izstādes, tās tiek pārceltas, atceltas vai notiek mazāk. Man šķiet, ka tas šejienes situācijā ir nelāgi, jo mēs atkal paliekam šī robežvieta.
Vienu brīdi kaut kā šķita, bija tāda utopiska sajūta, ka pasaulei vairs nav malas, ka viss ir kaut kāds tāds globāls, liels ciems, bet tas, kas notiek šobrīd, ir ar ļoti strauju pretēju efektu.
Tas, manuprāt, nav labi. Es redzu, ka notiks kaut kāda ierobežošanās.
Vēsturiski katrs liels satricinājums ir arī kaut kāds jauns pagrieziens mākslā, literatūrā. Mākslai ir tendence nepazust, saglabāties, izdzīvot, dzīvot un attīstīties. To arī novēlu mums visiem.
Tas gan, jā!
