Lai darbs runā par to, kas man ir aktuāli
“Šobrīd esmu mamma. Tādā ziņā, ka es lielāko daļu laika pavadu mājās kopā ar savu mazliet vairāk nekā gadu veco dēlu. Pirms tam, bet, nu, godīgi sakot, arī tagad es esmu redaktore žurnālam “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”,” stāsta Ingrīda Lisenkova.
Ingrīdu Latvijas Radio satiek Rīgas centrā pastaigā ar dēliņu Stefanu. Sākumā viņš ir kluss, jo visu viņa uzmanību paņem ierakstu aparāta vērošana, bet pēc brītiņa arī viņš sāk piedalīties sarunā.
Ingrīda stāsta, ka viņa nav gluži “grāmatu tārps”, bet grāmatas viņai ir ļoti svarīgas.
Aizvadītajā gadā sanāca lasīt ļoti maz, jo ikdiena bija piesātināta ar māmiņas lomas apgūšanu, līdz aptuveni pirms mēneša viņa saprata, ka viņai ir nepieciešami kādi jauni iespaidi un pārdomas, ko var sniegt tieši grāmatas.
“Mana ikdiena ir tāda, ka es esmu visu laiku kopā ar Stefanu. Ir apmēram divas stundas dienā, kad viņš guļ un kad es varu darīt to, ko es gribu. Līdz šim – tā kā es turpinu veidot žurnālu – pirmais darbs, ko es darīju, tiklīdz Stefans aizmiga, es gāju pie datora, un būtībā tas viss laiks man pagāja, risinot darba jautājumus. Pirms mēneša, kad es nolēmu sākt lasīt, tas bija lēmums, kas izrietēja no vēlmes mazliet vairāk laika veltīt arī pašai sev.
Un tagad, pirms es ķeros pie šiem darbiem, kas man ir jāizdara, es veltu sev pusstundu: izdzeru garšīgu kafiju un lasu grāmatu. Tā es tiku pie šī lasīšanas laika,” atklāj Ingrīda.
Pirmā grāmata, ko Ingrīda izlasīja, uzsākot jauno lasīšanas periodu, bija Remarka grāmata “Ēnu paradīze”, ko viņa savulaik bija nopirkusi, bet kas nelasīta stāvēja grāmatplauktā.
Tā īsti šis darbs viņu neuzrunāja, jo Ingrīdai ir svarīgi caur grāmatām risināt sev būtiskus jautājumus, bet Remarka darba centrā ir emigrācijas tēma, kas viņai nav aktuāla.
Šobrīd viņa lasa kanādiešu rakstnieka Viljama Janga romānu “Būda”.
“Maijā ir iecerēts veidot žurnālu par tēvišķības tēmu, un viena no autorēm man teica – nu, “Būdā” jau ir ļoti labi šī tēma atspoguļota un ir raisījusi plašas diskusijas lasītāju vidū. Man pašai tajā brīdī bija tāds – dzin, dzin – jā, tas ir tas, ko es gribu izlasīt iedvesmām,” stāsta Lisenkova.
Savulaik Ingrīda šo grāmatu, tā teikt “pa diagonāli” jau bija izlasījusi poļu valodā. Tas bija pirms gadiem 15, kad latviski tā vēl nebija iznākusi, bet bija jau populāra pasaulē. Ingrīda brauca uz Poliju, un draugi lūdza viņiem šo grāmatu atvest. Atpakaļceļā viņa arī pati tai ātri izskrēja cauri, un jau toreiz viņu piesaistīja grāmatas ideja.
“Tagad es lasu, un es vēl aizvien neesmu mainījusi domas, ka man vēl aizvien patīk šī ideja, ka autors attēlo Trīsvienību, Trīs Dievišķās Personas neierastos tēlos. Tas saskan ar vienu tādu domu, ko es esmu paņēmusi no savām teoloģijas studijām, ka patiesībā tas, kā mēs uztveram Dievu, tas ir lielā mērā arī mūsu pašu tēls, ko mēs veidojam. Šajā grāmatā Dievs Tēvs ir kā kupla afroamerikāniešu sieviete. Bet es atradu atbildi vai pamatojumu, kāpēc tieši tā viņš attēlo, un tas mani ļoti apmierina. Ideja tāda, ka viņi parādījās galvenajam varonim tādos tēlos, kādus galvenais varonis mūžam nebija savā iztēlē izdomājis. Ar mērķi – lai viņš labāk varētu saprast, ko viņi vispār grib teikt. Lai lauztu priekšstatus. Līdz ar to tas pamatojums, man liekas, ir ļoti skaists – nu, ka Dievs nav afroamerikāņu sieviete, bet Dievs meklē ceļus, kā atklāties, lai mēs pēc iespējas labāk Viņu iepazītu,” spriež Ingrīda.
“Un man patīk, ka es lasu šo grāmatu tieši pirms Lieldienām, jebkurā gadījumā šī grāmata tā kā “izkustina kaut kādus ūdeņus”, liek aizdomāties un padara domas par Dievu kaut kādā ziņā tuvākas, personiskākas. Pat ja es nepiekrītu tiem tēliem, tomēr viņi ienāk manī, un man ir iekšēji jādiskutē – es piekrītu, nepiekrītu,” stāsta Ingrīda.
Ingrīdai nav ļoti noteiktu kritēriju, ko viņa izvēlas lasīt, viņai patīk dažādība un katrā dzīves posmā tas var būt kas cits.
“'Piemēram, gaidību laikā man ļoti gribējās lasīt latviešu autorus, klasiķus. Gribējās kaut kādā ziņā pārdomāt, iepazīt arvien vairāk Latvijas kultūrvēsturi caur šiem stāstiem,” viņa atklāj.
“Tad ir citi periodi, kad gribas kaut ko ļoti intelektuālu, filozofisku lasīt, sevi izaicināt. Dažādi tie posmi ir. Man ļoti svarīgi, lai darbs runā par to, kas man ir aktuāli. Es domāju, ka es risinu kaut kādus savus jautājumus caur literatūru,” atzīst Ingrīda.
Atgūst nokavēto
Raitis Simsons ir bankas darbinieks, kurš pašlaik pēc paša teiktā atgūst zaudēto.
“To, ko es neesmu ieguvis vidusskolas gados un jaunībā. Jo pasaules literatūras klasika diemžēl ir tas, ko mums nemācīja skolās. Pēc tam es studēju finanses, un tur dabīgi, ka ar literatūru nebija nekādas saskares. Tā kā šobrīd es tiešām apzināti meklēju pasaules literatūras klasiku. Atgūstu to, ko neesmu līdz šim ieguvis,” atzīst Raitis.
Viņš ne tikai aizrautīgi lasa pasaules klasikas darbus, bet arī komplektē savu bibliotēku, kurā ir viņam pašu tuvāko autoru darbi.
Jaunākos izdevumus viņš pērk grāmatnīcās, bet senākos meklē antikvariātos un citos līdzīgos resursos. Grāmatplauktā viena pie otras šobrīd rindojas Eko, Harmsa, Selindžera, Bulgakova, Kabrē, Sapkovska un vēl daudzu citu pasaulslavenu autoru grāmatas.
Starp tām arī īpašā goda vietā šonedēļ mūžības ceļos aizgājušā Ulda Bērziņa tulkojumi no dažādām valodām.
Viens no pēdējiem Raita Simsona atradumiem ir 1983. gadā latviski izdotā, no persiešu valodas Ulda Bērziņa tulkotā Saadi grāmata ''Rožu dārzs''.
“Patiesībā ir jāsaka tā, ka mani interesē Ulda Bērziņa daiļrade kā tāda. Mani interesē tas, kā viņš atdzejo no svešām valodām uz latviešu valodu. Un tāpēc Saadi “Rožu dārzs” bija apzināta izvēle. Es biju jau izlasījis vairākas viņa tulkotās grāmatas, un mani vienkārši interesēja, kādu pasaules klasiku viņš vēl ir pārcēlis latviešu valodā. Es izpētīju visu viņa darbu sarakstu un uzdūros “Rožu dārzam''. Un tā kā man pašam interesē Tuvo Austrumu kultūra, tad likās ļoti interesanti, par ko ir rakstījis Saadi viduslaikos un kā tas izskan latviski. Tad sāku meklēt grāmatu, sameklēju, izlasīju un konstatēju, ka ļoti laba,” stāsta Raitis.
Saadi “Rožu dārzs” ir dzīves gudrību, pamācību un atziņu grāmata. Saadi valoda ir austrumnieciski krāšņa, un Raitim Simsonam ļoti fascinējoši šķiet, cik to krāšņi arī latviski atveidojis Uldis Bērziņš.
“Saadi pats par sevi jau ir dzejnieks, kas raksta dzejā, atskaņās, daiļā valodā. Un tas viss tieši tādā pašā veidā ir pārcelts latviešu valodā. Diemžēl persiešu valodu es nesaprotu, nekādas smalkuma nianses tajā uzķert nevaru, bet uzķeru to, kā Bērziņš pārcēlis visādas vārdu spēles, atskaņas, ritmu. Tiešām mani fascinē Uldis Bērziņš ar savu spēju parādīt, ka latviešu valoda ir daiļa, skaista. Tiešām cepuri nost viņa ģēnija priekšā! Viņš ir pelnījis kādu īpašu balvu vai pieminekli par savu ieguldījumu latviešu valodas skaistuma un bagātības atklāšanā,” pārliecināts Raitis Simsons.
