Grāmatas uz naktsgaldiņa – Plotkina «Dvēseles māksla» un Čapeka «Dārzkopja gads»

Laikā, kad pandēmijas dēļ daudzi kultūras un izklaides veidi ir liegti, iespējams, ne viens vien no mums vairāk pievērsies lasīšanai vai vismaz biežāk palūkojies grāmatplaukta virzienā. Lai radītu zināmu kopības sajūtu un ļautu ieraudzīt, cik daudzkrāsaina ir mūsu literatūras izvēle un lasīšanas paradumi, Latvijas Radio katru sestdienu jautā cilvēkiem – ko viņi pašlaik lasa? Arī šoreiz piedāvājumā divi ļoti atšķirīgi stāsti – par Bila Plotkina grāmatu “Dvēseles mākslas” un Karela Čapeka klasisko “Dārzkopja gadu”. 

Grāmatas uz naktsgaldiņa - Plotkina «Dvēseles māksla» un Čapeka «Dārzkopja gads»
00:00 / 10:49
Lejuplādēt

Šoreiz pirmā stāstniece ir uzņēmēja Dagnija Lejiņa. Viņas lauciņš ir reputācijas vadība un publiskā runa, viņa organizē dažādus festivālus, un, kā pati saka, īsti nav ieliekama konkrētā rāmī.

“Mani patiešām interesē dzīve un viss, kas notiek man apkārt, tādēļ droši varu sevi saukt arī par “pozitīvo grāmatu tārpu”. Ļoti daudz iedvesmas savam biznesam un hobijiem es gūstu tieši no grāmatu lasīšanas,” viņa raksturo savas attiecības ar grāmatām.

Dagnija lasa daudz jau kopš bērnības, kad “ienirt” grāmatu plauktā un ceļot pa pasauli ar “Apvāršņa” sēriju bija ikdienas izklaide. Dinamiskajā darba dzīvē ieradumu lasīt viņa kopj ļoti principiāli.

“Šobrīd man patīk lasīt no rītiem. To es saucu par “pašlaiku” – to stundu, divas vai trīs, kad pieceļos agrāk par citiem mājiniekiem. Parasti ceļos ap pieciem, un viens no rituāliem man ir grāmatu lasīšana. Pilnīgi netraucēti, fokusēti varu lasīt grāmatas,” stāsta Dagnija.

Grāmatas uz naktsgaldiņa

"Grāmatas uz naktsgaldiņa" pirmo sēriju un lasītāja pieredzi ar japāņu literatūru var atrast šeit.

Stāsti par Jāņa Rukšāna grāmatu “Meklējot apslēptos dārgumus” un Albēra Kamī nepabeigto grāmatu “Pirmais cilvēks” meklējami šeit.

Savukārt stāstus par Bila Plotkina grāmatu “Dvēseles mākslas” un Karela Čapeka klasisko “Dārzkopja gadu” var lasīt šeit.

Kronberga dzejas un romāna par Emīlu Dārziņu stāsti lasāmi šeit.

«Cilvēka dēls», Annas Rancānes dzeja un pasakas ar laimīgām beigām atrodami šeit.

Rītos viņa pārsvarā lasa iedvesmas literatūru, pozitīvās psiholoģijas grāmatas, kas palīdz noskaņoties dienai. Pēcpusdienas, vakari un brīvdienas ir daiļliteratūras laiks. Dagnija ir no tiem, kuri lasa vairākas grāmatas vienlaikus.

“Arī šobrīd man uz galda ir gan Ingas Ābeles “Baltā kleita”, gan Ingas Gailes “Rakstītāja”, pirms kuras nolēmu izlasīt Ivandes Kaijas oriģināldarbu “Iedzimtais grēks”,” viņa uzskaita savu pašreizējo "grāmatu portfeli".

Domājot par grāmatu, no kuras nolasīt kādu sev tuvu fragmentu, Dagnija ilgi svārstījusies starp Ingas Ābeles "Baltās kleitas" tēlaino valodu un nupat atvērto amerikāņu psihologa Bila Plotkina grāmatu “Dvēseles mākslas. Dabas un cilvēka psihes noslēpumi”. Gavēņa noskaņās viņa izvēlas otro.

“Man likās, ka Bila Plotkina grāmata, ko ļoti rekomendē arī Juris Rubenis, varētu būt man laba sabiedrotā šajā gavēņa laikā. Izvēlējos izlasīt ievadvārdus, jo man tie šķiet būtiski gavēņa konteksta dēļ, šo pandēmijas ierobežojumu dēļ un arī tādēļ, ka šobrīd vispār ļoti daudz runājam par mentālo veselību, par to, kā trenēt savu prātu un ķermeni, jo saprotam, ka šis nav nekāds sprints, kurā esam nokļuvuši. Tas ir maratons," viņa paskaidro.

Savos ievadvārdos Plotkins saka: “Jūs esat kas vairāk, nekā zināt par sevi pašlaik. Jūs esat patiesi noslēpumaina būtne un lielisks cilvēks. Jūs nesat sevī slepenībā, droši vien noglabātu dziļi sirdī, lielu dāvanu pasaulei. Lai gan reizēm varbūt jūtaties kā skrūvīte milzīgā mehānismā un jums šķiet, ka neesat nozīmīgs lielajos pasaules notikumos, patiesībā jums ir visas tiesības dzīvot jēgpilnu, mistisku dzīvi, kas sniedz vislielāko piepildījumu un kalpošanas iespējas. Lai nonāktu pie šādas dzīves, nav jāpievienojas kādai pirmatnējai kultūrai vai jāatsakās no savām reliģiskajām vērtībām. Nav obligāti jāaiziet no darba, jāpārdod vai jāatdod kādam sava māja, vai jāiemācās pārtikt tikai no dārzeņiem. Tomēr ir jādodas ceļojumā, kas būs gan iepriecinošs un patīkams, gan ilgstošs un sarežģīts.”

Kā vēl vienu kaislību pandēmijas laikā Dagnija Lejiņa sev atklājusi ceļojumu grāmatas, kas ļaujot kaut mazliet kompensēt fiziskās ceļošanas trūkumu. Laikā, kad ārējā pasaule vairs nav tik dinamiska un notikumiem bagāta kā agrāk, grāmatas īpaši palīdz paplašināt savu iekšējo pasauli, saka Dagnija. Tādēļ šogad viņa apņēmusies izlasīt veselas 50 grāmatas jeb vidēji – grāmatu nedēļā.

“Šobrīd, kad ārējā pasaule ir samazinājusies, ir jāmeklē piedzīvojumi pašai sevī. Grāmata man ir durvis atpakaļ uz lielo pasauli,” viņa piebilst.

Savukārt otrs lasītājs ir no Kurzemes – tas ir Durbes novada Vecpils bibliotēkas vadītājs Jānis Aigars.

Viņš piebilst, ka reizē ir “vadītājs un kalpotājs”, jo mazajā Vecpils bibliotēkā ir vienīgais darbinieks. Bibliotēkā savulaik ienācis līdz ar pirmajiem datoriem un neslēpj, ka tehniskā puse viņam ir tā tuvākā, tomēr arī grāmatas ir viņa ikdiena ne tikai darbā, bet arī ārpus tā.

“Ja citi, lai iemigtu, vakaros lieto miegazāles, tad man noder žurnāli un grāmatas. Kamēr neaizmieg, tikmēr jau kaut ko palasa. (..) Darbā nesanāk daudz lasīt. Bet jaunajām grāmatām, kas ienāk bibliotēkā, tomēr acs jāpārlaiž, kas katrā ir. Tad tā sanāk “bišķīt” palasīt. Bet pašam arī ir interese, jā,” pārliecinoši saka Jānis.

Un nereti kāda no jaunajām bibliotēkas grāmatām kļūst arī par viņa “lasāmzālēm” pirms gulētiešanas.

“Pašlaik man uz naktsgaldiņa ir Sergeja Dolatova grāmata “Zona”. Šī grāmata mani ieinteresēja ar to, ka tā ir rakstīta nevis no lēģera ieslodzītā, bet no cietuma uzrauga skata punkta. Lasot grāmatas otrā pusē ziņas par autoru, bija rakstīts, ka viņš dzimis Ufā, Baškīrijā, izslēgts no studijām Ļeņingradas Valsts universitātē, iesaukts armijā un piedzīvo dienestu kā cietuma uzraugs Komi republikas lēģerī. Tas lika domāt, ka autors zina, par ko viņš raksta,” ar šā brīža lasāmvielu iepazīstina Jānis Aigars.

Arī viņš grāmatas iemīlējis jau bērnībā. Tolaik televizora mājās nebija, un tieši grāmatas bija tās, kas ļāva mesties piedzīvojumos turpat, savā istabā. Vēlāk virsroku ņēma vēlme izzināt pasauli.

“Tagad es domāju, ja atņemtu to daļu, kas saistās ar darbu, tad droši vien pamatā tā būtu tieši izzinošā literatūra – par dārza kopšanu, par biškopību, par auto, par kaut ko tādu. Bet noteikti būtu arī daiļliteratūra. Es arī dzeju lasu,” saka Jānis un ne velti piemin dārzu – viņam ir sava saimniecība. Tādēļ citātam viņš izvēlas nevis iepriekš pieminēto grāmatu “Zona”, bet gan kādu visiem dārzniekiem zināmu klasiku – čehu rakstnieka Karela Čapeka 1929. gadā sarakstīto grāmatu “Dārzkopja gads”.

“To es priekš sevis uzskatu par grāmatu grāmatu. Kad man gribas dvēseli atveldzināt, lai ir drusku vieglāk, tad es paņemu to grāmatu un atšķiru jebkurā vietā. Grāmata mazliet ar smaidu stāsta par dārzu, dārzkopi un viņa rūpēm, bet, ja grib, šo darbu var arī filozofiski salīdzināt ar cilvēka dzīves gājumu,” spriež Jānis Aigars.

Janvāris viņam tāpat kā citiem dārzkopjiem bijis ilgais gaidīšanas un kreņķu laiks, kad "sniega ir vai nu par daudz, vai par maz". Tuvojoties martam, viņš arvien nepacietīgāk skatās uz pērn ievāktajām un internetā pasūtītajām sēklām un no Čapeka grāmatas izvēlas tam atbilstošu fragmentu.

Tajā rakstīts: “Runājot par sēklām, jāteic, ka dažas atgādina šņaucamo tabaku, dažas līdzinās gaišām, bālām gnīdām, bet citas ir spožas un tumšbrūnas kā blusas bez kājiņām. (..) Es varu apliecināt, ka ikviena suga ir citāda un visas ir apbrīnojamas, jo dzīve ir sarežģīta. No šī lielā, cekulainā ērma izaugs zems, sauss dzelksnītis. Bet no tās dzeltenās gnīdas esot jāizaug leknam milzu kotiledonam. Ko tur lai saka – būs vien jātic. Nu, vai esat iesējuši? Vai esat ielikuši podiņus remdenā ūdenī un apklājuši ar stiklu? Esat aizseguši logus, lai neiespīd saule, un aizvēruši tos, lai istabā iestājas četrdesmitgrādīga lecekšu temperatūra? Tad viss kārtībā, un katram sējējam sākas dižs un spraigs darba laiks, proti, gaidīšana. Sviedriem līstot, bez svārkiem, vestes un elpas, gaidītājs stāv, noliecies pār saviem puķpodiem, it kā gribētu ar acīm izvilkt ārā asnus, kuriem teju, teju jāuzdīgst. Pirmajā dienā neuzdīgst nekas, un gaidītājs visu nakti novāļājas pa gultu, nevarēdams sagaidīt rītu. Otrajā dienā uz noslēpumainā augsnes maisījuma parādās pelējuma plankumiņš. Gaidītājs priecājas, jo tā ir pirmā dzīvības pazīme! Trešajā dienā kaut kas izlien uz gara, balta kātiņa un aug kā traks. Gaidītājs gavilē jau teju pat balsī un uzmana šo asniņu kā acuraugu. Ceturtajā dienā, kad asns izstiepies neticami garš, gaidītāju pārņem nemiers – vai tikai tā nebūs nezāle? Drīz atklājas, ka bažas nav bez pamata. Vienmēr pats pirmais garais, tievais stiebriņš, kas uzdīgst podā, izrādās nezāle. Laikam tas ir kāds sevišķs dabas likums...”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt