Sadaļas Sadaļas

Grāmatas uz naktsgaldiņa – «Cilvēka dēls», Annas Rancānes dzeja un pasakas ar laimīgām beigām

Kamēr pandēmijas dēļ daudzi kultūras un izklaides veidi mums ir liegti, Latvijas Radio vēl arī šajā sestdienas rītā piedāvā kopīgi ielūkoties mūsu klausītāju grāmatplauktos un grāmatās uz naktsgaldiņiem. Lai radītu zināmu kopības sajūtu un ļautu ieraudzīt, cik daudzkrāsaina ir mūsu literatūras izvēle un lasīšanas paradumi, jautājam cilvēkiem, ko viņi pašlaik lasa, kā viņi lasa un galu galā – kāpēc?

"Cilvēka dēls" un pasakas

Pirmais Latvijas Radio šīs dienas sarunu biedrs ir komponists un mūzikas pedagogs Rihards Dubra. “Manas attiecības ar grāmatām ir ļoti īpašas jau kopš bērnības. Kā mani piecu gadu vecumā vecvectēvs iemācīja lasīt, tā no šī netikuma es netieku vaļā visu mūžu!” viņš smejas.

Grāmatas uz naktsgaldiņa – «Cilvēka dēls», Annas Rancānes dzeja un pasakas ar laimīgām beigāmMāra Rozenberga

Dubra ir no tiem, kuri jau bērnībā lasīja arī pieaugušo grāmatas, un atceras arī dažu labu kuriozu:

“Kā jau padomju laikā, viss ir stingri noteikts un reglamentēts. Es kā otrās klases skolnieciņš biju aizgājis uz bibliotēku pameklēt ko lasāmu, un uz mani vienreiz nopietni sabļāva – ko es darot pie sestās klases plaukta! Es teicu – man pie otrās klases plaukta nav nekā interesanta...”

Lasīšanas priekam mūziķis allaž centies atrast laiku, pat ja tā ir vēla vakara stunda pēc intensīva komponēšanas darba. Tas palīdz atpūtināt galvu, tāpat kā reizēm darbs dārzā vai pie mājas. “Bet grāmatas – tas man ir gandrīz kā ēdiens,” viņš piebilst.

Dubra lasa ātri – reizēm pat trīssimt lappušu vienā vakarā, un meistarīgi kuģo starp interesantākām un mazāk interesantākām vietām.

"Man interesē dialogi un galvenā doma. Tiklīdz sākas mēbeļu apraksts... Tam es pārskrienu ar acīm un necenšos paturēt prātā. Jo man ir svarīga darbība un kā tā attīstās," viņš uzsver.

Grāmatas uz naktsgaldiņa

"Grāmatas uz naktsgaldiņa" pirmo sēriju un lasītāja pieredzi ar japāņu literatūru var atrast šeit.

Stāsti par Jāņa Rukšāna grāmatu “Meklējot apslēptos dārgumus” un Albēra Kamī nepabeigto grāmatu “Pirmais cilvēks” meklējami šeit.

Savukārt stāstus par Bila Plotkina grāmatu “Dvēseles mākslas” un Karela Čapeka klasisko “Dārzkopja gadu” var lasīt šeit.

Kronberga dzejas un romāna par Emīlu Dārziņu stāsti lasāmi šeit.

«Cilvēka dēls», Annas Rancānes dzeja un pasakas ar laimīgām beigām atrodami šeit.

Žanram un sižetam Riharda Dubras grāmatu izvēlē ir mazāka nozīme kā valodas ritējumam. Tāpēc ļoti grūts bijis laiks, kad pandēmijas dēļ bija ciet grāmatnīcas – jo nevarēja pašķirstīt grāmatu un palasīt kādu teikumu, lai izjustu valodas garšu. Tā savulaik atklājis, piemēram, sev spāņu rakstnieku Karlosu Ruizu Zafonu (Carlos Ruiz Zafón). Kas tā bija par grāmatu?

“Tā, tad man jāiet pie grāmatplaukta skatīties...” iesmejas Dubra un pieceļas no krēsla, “jo man tagad no šī autora ir vairākas grāmatas. Pirmā bija “Vēja ēna”, jā. Tālāk sekoja “Eņģeļa spēle”, “Debesu gūsteknis”... No mūsdienu darbiem mani ļoti uzrunāja katalāņu rakstnieka Žaumes Kabrē “Es atzīstos”. Tā man likās ļoti interesantā veidā uzrakstīta grāmata. Pirmajā brīdī tu pat nesaproti – viņš tā lēkā laikā. Bet tas mani ļoti fascinēja.”

Grāmatplaukti Dubras mājās ir vienas no svarīgākajām mēbelēm. Vēlāk komponists pat atsūta fotogrāfiju ar nesen nopirktu papildu plauktu, kas arī jau gandrīz pilns – viņam ir svarīgas grāmatas kā priekšmets. Un iespēja tās pa laikam pārlasīt. Grāmatu spektrs ir plašs – no vēsturiskiem romāniem līdz reliģiskai literatūrai.

“Patlaban man uz naktsgaldiņa stāv Tēva Aleksandra Meņa nupat iznākusī grāmata “Cilvēka dēls”,” viņš iepazīstina.

“Tā ir grāmata, kas ir rakstīta gandrīz mūža garumā. Viņš faktiski pārstāsta evaņģēliju, Jēzus dzīvi, bet, paskaidrojot nevis notikumus, bet – kādēļ tas viss tā ir bijis, kas ir sekmējis to vai citu. Viņš ir ārkārtīgi daudz ko pētījis, un man ir ļoti interesanti to uzzināt."

Vēl kāda īpaša Riharda Dubras aizraušanās ir pasakas. Bērnībā goda vietā bijusi “Pasaules tautu pasaku” sērija, bet tagad viņš ar aizrautību lasa arī mūsdienu fantāzijas literatūru, piemēram, Silvanu de Mari un Patriku Rotfusu, kura pēdējo, joprojām neuzrakstīto, triloģijas grāmatu kopā ar miljoniem citu fanu gaida jau gadiem.

“Patiesībā jau tās ir pasakas. Tie ir romāni par laiku, kur tu nevari saprast, vai tā ir sena pagātne vai tāla nākotne, kur arī ir cilvēki ar pārdabiskām spējām... Un parasti ir arī tās laimīgās beigas!” smejoties saka komponists. Laimīgas beigas ir viens no galvenajiem iemesliem viņa mīlestībai pret pasakām. “Man ir tā, ka es nelasu destruktīvas grāmatas. Jebkurš mākslas veids, kas ir destruktīvs, manī kaut ko aizcērt, es to nespēju baudīt. Problēma ir viena – man ir diezgan spilgta iztēle. Un, ja es baudu kādu mākslas darbu – piemēram, skatos filmu vai lasu grāmatu – es esmu darbībā iekšā. Es vienkārši esmu viens no tiem, kas tur ir. Līdz ar to es nespēju būt iekšā, piemēram, šausmu filmā. Tas ir nenormāli. Kādēļ man tur vispār būtu jābūt? (..) Mūsdienās jau arī ir tik daudz negāciju apkārt – gribas sevi izslēgt kaut kādā līdzīgā situācijā, kur varbūt arī ir negācijas, bet tu zini, ka viss beigsies laimīgi. Gribētos ticēt, ka arī mūsdienās tā būs.”

Rancānes un Trimalnieces dzeja 

Otra šīs dienas sarunu biedre ir viesu nama “Zaļā sala” saimniece Rita Tērauda. “Dzīvoju Latgalē, Zilo ezeru zemē, pie Rāznas ezera. Šobrīd jau esmu pensijā, bet aizvien aktīvi darbojos,” viņa iepazīstina ar sevi.

Vasarās, kad viesu namā darba pāri galvai, lasīšanai brīvu brīžu ir maz – tad vairāk ir žurnālu laiks. Bet grāmatas atliek ziemas vakariem.

Attēlā Rita Tērauda

“Viena no pēdējām grāmatām, ko izlasīja mans vīrs un ieteica arī man, ir Viļa Selecka grāmata “Ardievas mežam”. Kāpēc šī grāmata? Tas ir vēsturisks romāns, kura pamatā ir reālas dzīves attēlojums ar reāliem Latgales ciema cilvēkiem un notikumiem. Tas vēsta par [Otrā pasaules kara] kara beigām, kad jau bijām PSRS sastāvā – kā tas reāli bija. Gan spīdzināšanas, gan izsūtīšanas. Romānā aprakstītie notikumi risinās Nautrēnu pagastā, un man šķita, ka man noteikti jāizlasa šī grāmata, lai es varētu arī saviem mazbērniem stāstīt par tā laika notikumiem, par cilvēkiem, kas cīnījās par brīvu Latviju,” paskaidro Tērauda.

Viņa ir pārliecināta, ka bērniem patriotisms jāmāca jau mazotnē, tāpēc viņa savā ģimenē vienmēr svin valsts dzimšanas dienu – dzied himnu, mazdēli skaita dzejoļus un spēlē viktorīnu par Latviju, bet dāvanās saņem grāmatas.

Kad jautāju, vai “Ardievas mežam” šajā pandēmijas laikā nav šķitusi pārāk smaga literatūra, Tērauda atbild – jā, smaga, taču vajadzīga: “Brīžiem es to atliku maliņā, palasīju ko vieglāku, kādu dzeju. Jā, grāmata nav viegla, bet tie, kas ir gatavi – es aicinātu izlasīt.”

Dzeju mūsu sarunā Rita piemin vairākkārt. Viņa ilgus gadus Kaunatas pagastā vadījusi Dzimtsarakstu nodaļu un tā bijusi arī daļa no profesionālās dzīves, bet dzeja Ritai ir tuva jau kopš jaunības.

“Dzeja mani uzrunā. Savā laikā esmu studējusi Rīgā, un tur bija Dzejas dienas, tikšanās ar dzejniekiem, dzejas lasījumi... Tas ir ļoti palicis atmiņā. Gatavojoties sarunai, tik daudzas grāmatas izņēmu no grāmatplaukta, pāršķirstīju... Tas bija tik interesanti!” viņa moži iesaucas un starp daudzajām dzejas grāmatām izceļ divas dažādu paaudžu novadnieces – Annu Rancāni un Ievu Trimalnieci.

“Annu Rancāni es pazīstu arī kā cilvēku. Viņa ir mūsu Latgales spilgtākā dzejniece. Viņas dzīve ir saistīta ar Latgali un tās cilvēkiem. Mēdz arī teikt – kad Anna runā latgaliski, tad runā Latgale. Viņas dzejai piemīt lirisms, vērtības dzejā – tauta, dzeja, māte, māja, daba, darbs un paļāvība uz Dievu,” stāsta Rita.

Spilgtā atmiņā viņai palicis dzejniecei veltītais koncertuzvedums “Latgales freska” pērn koncertzālē “Gors”, kas nesen saņēma “Boņuka” balvu. Un viņa izvēlas nolasīt dzejoli no krājuma “Piektdiena”, ko daudzi pazīs ar Raimonda Paula melodiju:

"Nenāciet klāt man rudenī,
Man rudenī jābūt vienai,
kur lapu dakstiņiem apklāts
jumts
un vēji kā četras sienas.
Pelnu vārdus un atslēgu vārdus
tikai rudenājos es zinu.
Pie manis nenāciet stundā,
kad savu uguni atdzīvinu!
Kad bijīgi dzirksteli pielūdzu
un pati pār pelniem krītu
izmisumā. No skatienu cilpām
nespējot atraisīties.
Ogles pavardā, mierinot mani,
klusiņām sarunājas.
Pie manis nenāciet rudenī,
man rudenī jābūt mājās!"

Tikpat siltus vārdus Rita Tērauda velta dzejniecei Ievai Trimalniecei – visas trīs viņas grāmatas ir arī Ritas plauktā.

“Viņas rakstītā dzejproza piesaista ar filozofiskiem apcerējumiem par ikdienā ik uz soļa sastaptiem mirkļiem. Viņas darbos jūtama mīlestība, cerība, ticība Dieva spēkam, un tas viss izgaismo arī lasītāju dvēseles. Viņai piemīt spēja ikdienišķajā ieraudzīt neikdienišķo un pastāstīt arī par to citiem ne tikai ar teksta, bet arī ar fotogrāfijas palīdzību,” stāsta Rita Tērauda un noslēgumā nolasa fragmentu no krājuma “Lai paliek viens vārds”.

“Ja gribi raudāt – raudi. Ja gribi smieties – smej. Tikai
dzīvo dzīvi savu. Tā dota tev – uzvarām un zaudē-
jumiem. Priekam un asarām. Prieks ir tava varavīksne.
Asaras – avota lāses. Saki paldies savai varavīksnei – tā
ved uz cerību pļavām. Saki paldies savām avota lāsēm –
tās tev māca pasaules gudrību. Saki paldies savai dzīvei
par visu – par vējiem un vētrām. Par saules lēktiem un
rietiem. Par tumsu un gaismu. Par rīta miglu un
mīlestību.
Saki paldies par visu!”
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt