Grāmata «Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts», velte 80. jubilejā Ņurbulim

Šī gada nogalē 80. jubileja apritētu Aivaram Neibartam – izcilam dzejniekam un ļoti oriģinālai personībai, kuras nu jau 18 gadus nav mūsu vidū. Aptuveni pusotru gadu viņa piemiņu lieliski aktualizē Jaunā Rīgas teātra izrāde „Dieviņš pillā”, uz kuru joprojām nevar dabūt biļetes, bet šonedēļ tai piepulcēsies arī viņam veltīta grāmata „Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts”, ko sastādījusi dzejnieka dzīvesbiedre Sarmīte Neibarte. Grāmatā iekļautas atmiņas par dzejnieku, vēstules, kā arī apcerējumi un poētiski veltījumi viņam.

Grāmata «Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts»Baiba Kušķe

    Aivara Neibarta, saukta arī par Ņurbuli, tēls apaudzis ar dažādām leģendām un nostāstiem, bet grāmata palīdzēs iepazīt viņa personību daudz dziļāk un patiesāk. Grāmatas atvēršanas svētki būs sestdien Nacionālajā bibliotēkā.

    Alvja Hermaņa izrāde „Dieviņš pillā” ar Gunu Zariņu titullomā lieliski atdod parādu ļoti īpašai, bet pirms izrādes piemirstai mūsu dzejas personībai – Aivaram Neibartam. Nu to turpinās arī dzejnieka dzīvesbiedres Sarmītes Neibartes sastādītā grāmata. Izrādes popularitāte palīdzējusi iznākt arī grāmatai. Līdzās Kultūrkapitāla fondam to atbalstījušas arī vairākas privātpersonas, un kā pamudinājums bijis tieši izrādes noskatīšanās.

    Pats Aivars Neibarts savulaik atzinis, ka viņam visgrūtāk izdomāt dzejoļiem nosaukumus, Sarmītei Neibartei savukārt, sastādot grāmatu par viņu, nosaukums nebija problēma, un tas ir „Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts”.

    "Tas bija viņa sveiciens cilvēkiem. Viņš neteica „čau”, „labdien” vai „sveiki”, viņš teica „zum, zum” vai „čiv riv, septiņ div”. Divi sveicieni viņam bija," stāsta Neibarte.

    Sarmīte Neibarte jau kopš 2000. gadu sākuma vāc un apkopo visdažādākos materiālus par dzejnieku, un šajā grāmatā būs iekļautas laikabiedru atmiņas, vēstules un veltījumi dzejniekam, kā arī Māra Salēja apcerējums, kas ir viens no ļoti retajiem nopietnajiem mēģinājumiem analizēt Neibarta dzejas poētiku.

    Aivaram Neibartam bieži vien pa priekšu iet viņa publiskais tēls, dažādi kolorīti un amizanti nostāsti par viņu, bet šīs grāmatas mērķis ir atklāt viņu pēc iespējas patiesāk gan kā dzejnieku, gan kā cilvēku.

    "Vairāk dominē tas, kas "acīs lec”, iespējams, ka kādreiz viņš uzspēlēja to visu. Bet zem tā jau slēpās varbūt pat tāds bikls cilvēks. Un bija tādi periodi, kad viņš tiešām izvairījās no cilvēkiem, rakstīja, darbojās, bet to jau nepamanīja, pamanīja ko citu," tā Neibarte.

    Grāmatā lasāmas arī pašas Sarmītes Neibartes atmiņas. Abi kopā nodzīvoja 33 gadus, kā jau visiem – bija tumšāki un gaišāki brīži. Abi bija līdzīgi nepraktiski, tādēļ Sarmīte nekad dzejniekam nepārmeta, ka viņš nedara vīriešu darbus, un vienmēr tāpat abi ar visu tika galā.

    Abi savulaik iepazinās Sarmītes vārdadienā, kad Aivars absolūti neraksturīgi padomju laika decembrim, kad vienīgie nopērkamie ziedi bija alpu vijolītes, bija ieradies ar krizantēmām. "Manā vārda dienā mani draugi viņu atveda līdzi sev. Viņš aizmirsa bereti, un otrā dienā atnāca pēc tās. Ar dzejolīšiem padusē un baltu kreklu mugurā," atminas Neibarte.

    Sarmīte nenoliedz, ka tā laika mākslinieku bohēma bija ļoti svarīga Aivara Neibarta dzīves daļa, bet viņai nepatīk, ka to bieži vien izvirza priekšplānā, tāpat viņai mulsinoši šķiet tas, ka tieši pēc aiziešanas tik ļoti daudzi dzejnieku sāka dēvēt par Ņurbuli, viņš pats tā nekad nav parakstījies.

    Sava kolorītā vizuālā tēla dēļ viņš gan dažādus apzīmējumus izpelnījies ne reizi vien, daži gadījumi aprakstīti arī grāmatā. "Viņa pēdējos Jāņos mēs bijām Pabažos pie Pauzeru ģimenes, mūsu draugiem. Mēs gājām tajā naktī gar jūru, un tur pie ugunskura bija tāda jauniešu kompānija. Un Aivars no jūras puses izdomāja pie viņiem pieiet, un viņi teica tā – vai, re kur Krišjānis Barons no jūras viļņiem iznāca!" tā Neibarte.

    Viens no cilvēkiem, kas Aivaru Neibartu pazina daudz dziļāk par viņa publisko tēlu, bija rakstnieks Guntis Berelis, viņš ir arī grāmatas redaktors.

    „Es tā ceru, ka šajā grāmatā ir Neibarts kā cilvēks, nevis kā publiskais tēls, nevis kā šis uzdzīvotājs, dzīrotājs, ko viņam arī nevar atņemt. Viņam ļoti patika šai saistībā „izspīlēt”, tādā veidā Aivars arī pret čeku cīnījās. Vairākas reizes ir bijuši pie viņa cilvēki pelēkos uzvalkos, ieradušies ar konjaku un jautājuši – vai tu Uldi Bērziņu pazīsti? Aivars atbild – es pats sevi nepazīstu, nekādu Uldi Bērziņu nezinu," stāsta Berelis.

    VIņš Neibartu raksturo arī kā cilvēku, kurš nekur un nekad nemēģināja pielīst, citkārt varēja būt nepatīkams un kaitinošs, bet vienmēr – ārkārtīgi tiešs un patiess. Līdzās tam, ka izcils dzejnieks, bija arī labs cilvēks. Guntis Berelis atceras kādu reizi, kad 90. gados viņš vēl dzīvoja dziļos laukos un Neibarts atbrauca pie viņa ciemos. Tovasar laukos bija neaptverams mušu daudzums.

    "Ārkārtīgi labi atceros, kā Aivars guļ izvelkamajā krēslā, skatās uz savu bārdu, un pa bārdu rāpo mušas. Riebīgi, vai ne? Bet Aivars saka – vai, nu bet viņas tādas mazas, mīļas radībiņas tomēr ira! Pat mušas viņš pieņēma," tā Berelis.

    Aivara Neibarta 80. jubilejas pasākums „Āžu bulvāra Donkihots” un grāmatas „Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts” atvēršanas svētki notiks 26. oktobrī Nacionālajā bibliotēkā. 7. decembrī savukārt jubilejas pasākums risināsies viņa dzimtajā Liepājā.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Literatūra
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti