Žagare-Vītiņa Latvijā ilgus gadus bijusi skolotāja un strādājusi arī mediju vidē, bet nu jau 12 gadus dzīvo ASV un raksta publikācijas Latvijas medijiem. Savā grāmatā viņa izvēlējusies portretēt deviņus ļoti atšķirīgus latviešus, kas dzimuši ASV vai tur nonākuši dzīves laikā, tomēr atraduši ļoti ciešu praktisku saikni ar Latviju.
Žurnāliste Tatjana Žagare-Vītiņa uz laiku iegriezusies Latvijā, lai atvērtu savu otro grāmatu „Neesam aizbēguši” un kopā ar ģimeni nosvinētu Ziemassvētkus.
Grāmatas nosaukumam par iedvesmu kalpojis ASV dzīvojošā latviešu ārsta Uģa Gruntmaņa teiktais kādā intervijā. Viņš uz Ameriku aizbrauca deviņdesmito gadu vidū un ir viens no deviņiem grāmatas „Neesam aizbēguši” varoņiem.
„Es gribēju ievērot paaudžu principu. Lai būtu pārstāvēti gan tie, kas aizbrauca kara laikā, kas piedzima tur, kas aizbrauca padomju laikā un arī pēc neatkarības,” grāmatas varoņu izvēli skaidro autore.
Viņa atzīst, ka ne visi uzrunātie ASV latvieši bijuši ar mieru kļūt par grāmatas varoņiem. Bet tie, kuri piekrita, savus stāstus stāstījuši ļoti godīgi.
„Varbūt viņi arī tagad izsauks uguni uz sevi par to, ko ir pateikuši vai kā skatās uz lietām, jo, protams, šis skatījums ir atšķirīgs nekā viņu profesijas vai vecuma cilvēkiem šeit, Latvijā,” spriež Žagare-Vītiņa.
Grāmatā apkopoti Dagnijas Lācis, Daiņa Rudzīša, Jāņa Kukaiņa, Daces Aperānes, Kārļa Lenša, Kristīnes Rizgas, Paula Raudsepa, Uģa Gruntmaņa un Sandras Kalves dzīvesstāsti. Dažos no tiem izmantotas arī ļoti personiskas liecības. Piemēram, tehnoloģiju uzņēmuma „Unisys” kādreizējā viceprezidente Dagnija Lācis, kura Latvijā 90.gadu sākumā nodibināja uzņēmumu „BTG”, autorei uzticējusi savu tā laika dienasgrāmatu, kurā detalizēti fiksēta viņas visnotaļ skarbā pieredze uzņēmējdarbības vidē tikko neatkarību atguvušajā Latvijā. Savukārt 1923.gadā dzimušais un šovasar mūžībā aizgājušais Dainis Rudzītis, pirmās brīvvalsts laika augsta ranga ierēdņu dēls un Kārļa Ulmaņa krustdēls, autorei pirmoreiz parādījis savas mammas bēgļu gaitās sūtītās vēstules.
Kādēļ, viņasprāt, Latvijā dzīvojošajiem tautiešiem būtu vērts šo grāmatu izlasīt? „Kas man bija sāpīgi – ka pirmajos gados pat mani draugi, žurnālisti, kas brauca, ka tas skatiens uz trimdu bija apmēram tāds: pieci vecīši sēž virtuvē, ēd auzu putru un ābolus, dzied latviešu tautasdziesmas un satiekas „Garezerā”, bet neviens uz to Latviju nebrauc, tikai ja īpašumi atgūti, tad varbūt… Tāpat arī turienes latviešiem par šejieni: ka te viss iet uz galu, tūlīt te visi būs pārkrievoti un gan jau komunisti nāks atpakaļ... Tie ir tādi ārkārtīgi primitīvi stereotipi, kas valdīja abās pusēs. Bet [šajā grāmatā] es esmu atradusi tādus cilvēkus, kas reāli brauc un redz Latviju kā vietu, kur tu vari strādāt, mācīties un palīdzēt. Ikviens no šiem cilvēkiem ir dažādā veidā ieguldījuši milzīgus resursus – gan laiku, gan naudu. Es gribu, lai cilvēki skatās veselīgi – tie ir tādi paši latvieši,” uzsver grāmatas autore.
