Vispirms bija "Rīgas sargi. Laika stāsti". Tad - "Sapņu komanda 1935. Laika stāsti”. Ar ko īsti "Nameja gredzena kods" ir atšķirīgs?
"Šī grāmata no iepriekšējām divām atšķiras ar to, ka jau pašas filmas scenārijs par šo vēstures tēmu, kas veltīta 13. gadsimta zemgaļiem un viņu vadonim Namejam, visvairāk atšķiras no autentiskās vēstures,” atzīmē Valdis Klišāns.
"Kad aizgāju uz šo filmu pirmo reizi, man uzreiz bija skaidrs, ka tā nav vēsturiska filma.
Kaut arī "Rīgas sargos" bija novirzes no vēstures faktiem, Aigars Grauba, vienkāršojot sižetu, mainot vēstures akcentus un personāžus, tomēr radīja maksimāli tuvu stāstu 1919. gada notikumiem. "Sapņu komandā" bija tāpat, taču "Nameja gredzenā" tikai laikposms ir nosacīti tuvs, un divas personas atbilst vēstures hronikām – Namejs un Lietuvas valdnieks Traidens.
Viss pārējais ir radoša pieeja – līdz ar to Ilze Zveja, veidojot vēsturisko daļu, bija absolūti brīva, un arī es pats kā grāmatas redaktors biju gana brīvs.
Kopā ar Ilzi tikai konsultējāmies, kādā veidā un ko liekam. Protams, ka Ilze, veidojot vēstures stāstu, pietuvināja to scenārijam: ja scenārijā un filmā vairāk darbojas sievietes, viņa grāmatā liek apskatu, ko nozīmēja būt sievietei viduslaikos šeit, Austrumbaltijā un Zemgalē. Ja filmā ir vairāk vācu un krustnešu elements, grāmatā – stāsts par ordeņiem, bruņiniekiem, vācu dzimtām, bīskapiem un mestriem. Tā ir lielākā specifika, salīdzinot ar iepriekšējām grāmatām."
Nameja gredzens – pilnīga izdoma
Kāda patiesībā ir Nameja gredzena vēsture?
"Nameja gredzens, protams, ir pilnīga izdoma,” uzsver Klišāns. "Bet, ja runājam par gredzena formu un tā izgatavošanas tehnoloģiju, tas ir autentisks – šāda tipa gredzeni tajā laikā ir atrodami, vien ar piebildi, ka vairāk gan tos nēsājušas sievietes.
Viennozīmīgi varam teikt, ka mēs nezinām – vai pašam Namejam bija gredzens vai ne, un vai viņam vispār bija gredzens. Droši vien, ka bija, to pierāda arī apbedījumi, taču šāds, visticamāk, tomēr ne.
Pateicoties filmai un tagad arī grāmatai, ceru, ka atpazīstamāka būs vēstures tēma kā tāda. (..) Domāju, visa 12. un 13. gadsimta Baltijas vēstures tematika, pateicoties šai filmai-leģendai, kurā nav nekā vēsturiska, tomēr ieliek pamatideju. Pateicoties filmai un tagad arī grāmatai, ceru, ka atpazīstamāka būs vēstures tēma kā tāda."
Vaicāts, kāpēc līdz šim īsti nav bijis vēlmes šo laiku iepazīt, vēsturnieks tomēr uzsver: "Es teiktu, ka šī tēma bijusi ārkārtīgi populāra! Vēstures fakultātē mācījos 80. gadu vidū – tie bija agrīnie atmodas gadi, pirmās vēsmas un protesta gars. Ja atceros, par kādām tēmām es un mani kursa biedri rakstījām savus kursa darbus un diplomdarbus, tad vadošās bija divas tēmas: 12., 13. gadsimts jeb tā saucamā Senlatvija (tīri no akadēmiskā vēstures viedokļa Senlatvija nav pastāvējusi – tas ir vēsturnieka Indriķa Šterna radīts termins, lai vieglāk saprast, par ko mēs runājam) un 20. gadsimta 20.-30. gadi jeb brīvvalsts periods. Atceros arī bērnības laikus – bija Laimoņa Pura tetraloģija par zemgaļiem. Romāns "Tālava" - daiļliteratūra vispār bijusi ļoti bagātīga.
Es jau teiktu, ka tukšais caurums mūsu vēsturiskajā apziņā ir viss, kas seko līdz Kurzemes hercogistei – Livonijas periods. Domāju, sabiedrība lielākoties vispār nesaprot, kas tur noticis.
Daļa vai lielākā daļa mūsu arheoloģijas zinātnes bijusi vērsta uz vēlā dzelzs laikmeta izpēti: šeit ir daudzas disertācijas un pētījumi. Cita lieta, ka neviens īsti nav saņēmies uztaisīt mākslas kino par šo periodu, un redzu tam diezgan labu skaidrojumu – ir ļoti grūti to vizualizēt.
Tagad ir divas filmas - "Baltu ciltis", kas ir tāda pusmākslas filma, un "Nameja gredzens". Protams, autentiskāka vēstures faktu ziņā ir "Baltu ciltis", bet tai ir cits uzdevums. Tas ir arī finansiāli dārgi – dekorācijas, datorgrafikas, tas nav tik viegli. Tāpēc no Aigara Graubas un "Platformas" puses tā bijusi milzīga uzņemšanās – to mēģināt ekranizēt.
Protams, interjera skati, ārskati, būves nu galīgi nav autentiskas, bet – kā to izdarīt mūsu kino? Tur nepieciešams Holivudas lielbudžets, lai to izdarītu..."
Aizraujošais izziņas process
Vaicāta, vai šoreiz bijusi gatava doties uz 13. un 14. gadsimtu, žurnāliste Ilze Zveja atbild nekavējoties: "Jā, biju gatava, jo āķis lūpā bija jau no abiem iepriekšējiem darbiem – gan saistībā ar "Sapņu komandu", gan "Rīgas sargiem". Man vienkārši patīk tas izziņas process – vispirms atrast, un pēc tam to visu sakārtot loģiskā pārstāstā – tiesa, ne zinātniskā, bet arī ne pavisam vieglā. Tā tas ceļojums sākās."
Piegājiens grāmatas vizuālajam noformējumam šoreiz bijis citādāks: "Šķita, ka vēsturiskās bildes nevajag, jo fotogrāfiju no tā laika nav, vai arī ir tās, ko vēstures grāmatas jau atrādījušas – zīmējumi no muzejiem vai pārfotografēti attēli. Tāpēc šoreiz šķita, ka pietiks ar kadriem no filmas un filmēšanas laukuma.
Laba ideja bija Valdim, kurš teica – materiālu ir daudz! Pagājušā gada rudenī bija ceļojums arī pa pilskalniem, iegūstot reālu fotomateriālu. Tā ka bilžu materiāls šoreiz bijis Valda pārziņā: es tikai teicu – jā, jā, ļoti labi..."
Autore neslēpj – par 12., 13. un 14. gadsimtu līdz grāmatas rakstīšana zinājusi maz. "Skolā, ātri pārskrienot, māca, ka ar šo laiku sākās viss sliktais, kas pie mums noticis – vācu krustnešu ienākšana, iedzīvotāju pakļaušana, vēlāk sekojošā dzimtbūšana un tā tālāk. Tā ka vispirms sāku ar to, ka iepazinos ar hronikām: diezgan pamatīgi lasīju Indriķa hroniku, tad jau pievēršoties attiecīgajiem posmiem Vecākajā atskaņu hronikā, no tās pārgāju uz dažādu vēsturnieku materiāliem, Nacionālās bibliotēkas un Cēsu bibliotēkas arhīvā meklēju dažādas vēstures grāmatas, dažādus autorus, izmantojot visus iespējamos atslēgas vārdus. Tā nu soli pa solim veidojās materiāli. Pēc tam visu pārkārtoju lasāmā tekstā, skatoties, ko vēl varētu papildināt.
Un tad vienkārši kādā brīdī liku punktu un noteicu – viss, jo visu jau tāpat neizstāstīšu un vai tas maz man jāizdara…"
Ilze teic – viņas ģimenē Nameja gredzena nevienam pagaidām neesot. "Manuprāt, tā šobrīd tomēr ir tāda modes lieta. Pagaidīšu mazliet – vai jutīšu, ka tiešām to vajag."
Vai arī turpmāk pie katras Aigara Graubas filmas gaidāma arī jaunradīta grāmata? Zveja pieļauj, ka tas tā būs: "Kā jau Aigars teica grāmatas atvēršanas svētkos, viņa nākošā iecere ir Ziemassvētki. Nu, ko – varbūt ceļosim cauri dažādām valstīm, dažādiem laikiem un dažādām Ziemassvētku tradīcijām."
