Mikus Ozoliņš: "Man ir daudz gan paziņu, gan cilvēku no ģimenes, kas prasa – Mik, vai tu tagad to rakstīji? Es saku – nē, tas bija jau pirms trim gadiem," atklāj Mikus Ozoliņš.
Mikus Ozoliņš stāsta, ka pirms trim gadiem sarakstītās grāmatas izdošana līdz ar pandēmiju aizkavējās, un sanāca, ka tā nāk klajā tieši šobrīd, kad aprakstītās situācijas gandrīz jau mazliet neomulīgi sasaucas ar šodienu. Ja grāmata būtu iznākusi agrāk, mēs to uztvertu pilnīgi citādi.
"Tas laiks sakrīt tik ļoti... Skaidrs, ka tā nav mana vaina, bet varbūt tomēr varēja būt kāds labāks laiks. Bet nu tas ir, kāds ir. Un es arī gaidīt negribēju. Bet tā sakritība ir diezgan trāpīga. Tāda nepatīkami trāpīga," atzīst Ozoliņš.
Grāmata pārstāv spriedzes žanru un aptver vienas dienas notikumus Rīgā un Valmierā ar ļoti strauju dinamiku. Viss sākas ar parastu trešdienas rītu, kurā kāds vīrs dodas izbraucienā ar motorjahtu pa Daugavu un it nemaz nenojauš, ka viņa izmestais enkurs aizķers kādu ļoti bīstamu objektu, kas kļūs par apdraudējumu visam Rīgas centram. Objektam izrādīsies cieša saistība ar Aukstā kara mantojumu. Lai arī grāmatas stāsts ir tīrs fantāzijas auglis, autors tomēr uzskata, ka zemūdens pasaule joprojām nav kārtīgi izpētīta un glabā daudz noslēpumu, kas gaida savus atklājējus.
"Katru gadu jau runā, ka Baltijas jūra ir pilna ar mīnām, kas katru gadu mācībās tiek attīrītas. Skaidrs, ka vēl tur darbiņš ir daudz gadiem. Tāpat kā tagad Melnajā jūrā," skaidro grāmatas autors.
Romānu lasot, var just, ka autors pēc profesijas ir inženieris, jo virzot uz priekšu spraigos notikumus, viņš visai detalizēti apraksta arī dažādu tehnoloģisku sistēmu darbību, kam arī ir ļoti liela loma grāmatas stāstā.
Ne mazāk detalizēts ir glābšanas operācijas aizkulišu apraksts, kurā iesaistās Latvijā bāzētie NATO spēki un citi dienesti, kā arī mums nedraudzīgi elementi, kas operāciju mēģina sabotēt.
Autoram jautāju, vai tādējādi viņš nav atklājis kādas slepenas lietas, ko parasti patur noslēpumā?
"Grāmatas redaktoram bija tāds pats jautājums man. Es teicu, ka, protams, nē, jo es skaidri redzu, kur ir tā līnija. Ir jāatceras, ka tas ir izdomāts stāsts. Un es neesmu pateicis neko tādu, kas nav redzams ziņās, filmās, uz ielas, pasākumos. Ja man kāds arī teiktu – Miku, tu runā pārāk daudz, es atbildētu, ka tā ir izdoma un, ja to varu izdomāt es, inženieris, grāmatu rakstot, tad varbūt problēma ir nevis manī, bet jūsos. Jo, ja katrs to var iedomāties, tad tas nav nekas īsti slepens," saka Mikus Ozoliņš.
Grāmatas personāžiem nav tiešu prototipu, bet idejas raksturiem autors smēlis no sev pazīstamiem cilvēkiem. Divas Latvijas Radio personības – ar viņu atļauju – gan pieminētas ļoti konkrēti, jo arī Latvijas Radio ir nozīmīga loma grāmatā aprakstītās krīzes situācijas risināšanā.
"Grāmatā ir iesaistīts arī Latvijas Radio, jo tas galvenais notikums ir tāds, par ko vajadzētu runāt speciālizlaidumos. Tā kā viens no maniem TOP radio arī ir Latvijas Radio 1, tad man attiecīgi nebija citu izvēļu, jo, ja būtu krīze, tad pirmo vajadzētu klausīties Latvijas Radio 1, lai saprastu, ko darīt un kā rīkoties," stāsta Mikus Ozoliņš.
Līdzās notikumiem Rīgas centrā grāmatā paralēli risinās vēl vairāki stāsti, kuru personāži tiešāk vai netiešāk ir saistīti ar galveno notikumu, viņu vidū arī divi bijušie PSRS specdienesta kaujinieki, kuriem ir ļoti būtiska loma notikumu attīstībā.
"Es pieļauju, ka pēc 1991. gada nav jau tā, ka uzreiz ir "pienenes", "narcises" un "maijpuķītes". Viss smuki, smalki un tīri. Visa Eiropa ir pilna ar šādiem cilvēkiem, kas ir gan politikā, gan citās sfērās, un jūs jau nezināt, kas ir šiem cilvēkiem "aiz ādas", ko viņi darīja agrāk, ko dara tagad. Grāmatas beigās ir arī viena atkāpe par kārtējiem Eiropas skandāliem, kas saistās ar spiegošanu, lobijiem un ietekmēšanu," turpina autors.
Grāmatas redaktors Guntis Kalns atzīst, ka Mikum Ozoliņam savā debijas darbā izdevies radīt spraigu stāstu un interesantus tēlus, turklāt simpātiski, ka pašā notikumu epicentrā viņš izvirzījis, tā teikt, cilvēkus no tautas.
"Savā ziņā tā ir unikāla grāmata, jo šeit pasauli glābj nevis kādi supervaroņi – muskuļoti un ar pieciem stobriem pie katra sāna – bet inženieri, jauni inženieri. Un tieši tas šo grāmatu padara īpašu, ka tie ir tādi puiši no tautas," uzsver Guntis Kalns. "Jā, diemžēl, aktualitāte šīs grāmatas saistībā parādījās pēkšņi. Tas bija neparedzēti. Un vispār grāmata ir spēcīga. Jo, braucot ar vilcienu pāri Daugavas tiltam, es šad tad tomēr paskatos tajā ūdenī. Es zinu, ka tā ir daiļliteratūra, ka tur noteikti [Daugavā] nekā nav, bet es tomēr paskatos un novērtēju, cik tur varētu būt dziļš, kas tur varētu slēpties."
Mikus Ozoliņš pats ir inženieris, jau kopš bērnības viņu interesē tehnika, bet viņš vienmēr bijis arī liels lasītājs un sevišķi viņu saista piedzīvojumu un spriedzes romāni. Grāmata "Dzelmē" ir viņa pirmais mēģinājums rakstniecībā, un viņam jau ir padomā sižeti arī nākamajām grāmatām.
