"Pirmo anekdoti es pierakstīju 1954.gadā, tātad vairāk nekā pirms 60 gadiem," Arnolds Auziņš stāsta, ka anekdošu žanru sācis kopt, kad, vēl būdams students, kopā ar Valdi Artavu strādājis bērnu avīzē "Pionieris".
Valdis Artavs pazīstamajam humoristam ir pseidonīms, bet īstajā vārdā viņš ir Vladislavs Staunis, un ar šo uzvārdu arī saistās pirmā pierakstītā anekdote no dzīves. "Toreiz, kad pieteica tālsarunu, pieteicējam bija jāpasaka savs uzvārds. Toreiz tā telefoniste lāga nesadzirdēja. Viņa prasīja: "Kā? Šķaunis?" Viņš saka: "Nē, pirmie trīs burti kā Staļinam." Tas bija pirmais, ko pierakstīju, un tad sākās," stāsta Arnolds Auziņš.
Kopskaitā Arnolda Auziņa literārajā kontā līdz šim bija septiņi krājumi ar anekdotēm par latviešu rakstniekiem, un nu iznācis astotais, kurā ir izlase no iepriekšējiem krājumiem, kā arī jaunas anekdotes. Tās vai nu atrastas literāros avotos, vai dzirdētas no citiem, vai paša piedzīvotas.
"Mēs bijām Limbažu rajonā vienā lauku skoliņā kopā ar bērnu dzejnieku Laimoni Pēlmani. Viena meitene priekšā stāstīja par mums. Vēlāk skolotāji vēlējās ar mums, abiem dzejniekiem, nofotografēties. Laimonis Pēlmanis gribēja paņemt klēpī to meiteni, kas par mums stāstīja. Viņa tā spirinājās pretī, un beigās Pēlmanis tomēr viņu tā apkampa. Visi skolotāji traki smējās, viņš prasīja: "Par ko jūs tā uzjautrināties?" Viņi saka: "Tā ir mūsu jaunā literatūras skolotāja, tikai ļoti maza auguma." Viņš domāja, ka tā ir meitene," atminas Arnolds Auziņš.
Viena no rakstniecēm, ar kuru saistās daudz anekdotisku gadījumu, ir kolorītā Mirdza Ķempe. Tiem pamatā ir gan viņas šerpais raksturs, gan neordinārā uzvedība. Reiz viņa tā pārskaitusies uz Imantu Ziedoni, ka iebelzusi viņam pa galvu ar desas luņķi. Žāvējums bijis gabalos, bet dzejniekam - pierē puns. Pārpratums radies arī ar kādu dzejoli, ko viņa veltījusi savam sunītim - kucītei Klamzijai.
"Tā kucīte nomira, un viņa uzrakstīja dzejoli Klamzijai. Bet tie, kuri nezināja, sanāca kopā un sprieda, kam tad Ķempe to dzejoli ir veltījusi? Tad viens dzejnieks, mans šķiet, ka tas bija Juris Helds, teica: "Tas ir laikam kurlmēmai revolucionārei." Jo dzejolī nepārprotami bija saprotams, ka tā Klamzija neprot runāt," stāsta Arnolds Auziņš.
Krājuma sastādītājs Guntis Berelis izlasi nodēvējis par "mazo latviešu literatūras vēsturi anekdotēs". Viņš uzskata, ka tā lieti noderētu arī literatūras skolotājiem kā palīgs mācību darbā.
"Skolas bērniem taču skolā parasti pamanās iedzīt milzīgu naidu pret latviešu klasiku. Ne jau tāpēc, ka tās būtu štruntīgas grāmatas, bet tāpēc, ka skolā iedzen attieksmi - tas ir kaut kas smags, tas ir krusts kaklā. Tāpēc man ir tāda doma, ka literatūras skolotājiem šī anekdošu grāmata varētu būt obligātā lasāmviela tieši tāpēc, lai viņi, sākot stundu, piemēram, par Raini, Čaku vai Vācieti, sāktu to ar nevis sausu viņu biogrāfijas izklāstu, bet ar kādu anekdoti. Un viss būs kārtībā - bērniem "āķis lūpā" - ak tā, viņš tāds bijis, bet ko tad viņš sarakstījis?" pauž Guntis Berelis.
Izrādās, anekdoti jau radījusi arī pati tikko iznākusī Arnolda Auziņa grāmata. ""Mansarda" grāmatu bodē tikko kā ir atvesta grāmata "Arī rakstnieks ir cilvēks". Pārdevēja stāsta direktoram: "Lūk, mums te jauna grāmata parādījusies, saucas "Arī rakstnieks ir cilvēks"." Direktors: "Ko? Zinātniskā fantastika, ja?"," gadījumu atstāsta Guntis Berelis.
Anekdošu izlase aptver amizantus stāstus par ļoti daudziem rakstniekiem, viņu vidū ir Krišjānis Barons, Rainis un Aspazija, Rūdolfs Blaumanis, Aleksandrs Čaks, no mūsdienu autoriem Inga Ābele, Agnese Krivade, Kārlis Vērdiņš, Pēteris Draguns, arī krājuma sastādītājs Guntis Berelis.
