To, ka tēvzemes mīlestība palīdzējusi izdzīvot gan piespiedu slēpšanos pagrīdē, gan smagajās Sibīrijas soda izciešanas vietās, kārtējo reizi apliecināja viņas daiļrades zinātāji konferencē, kurā līdzās atmiņu vēstījumiem skanēja arī autores dzeja.
Dzīves redzējuma pamats Broņislavai Martuževai veidojās Latvijas brīvvalsts laikā, un tāds tas arī saglabājies visu mūžu. Būdama aktīva nacionālās pretošanās kustības dalībniece, Martuževa tā arī nespēja samierināties ar Latvijas valstiskuma zaudēšanu.
„Tad, kad viņi atbrauca no Sibīrijas, visi, tad viņiem pie sienas bija pielikta Padomju Savienības karte, bet ne jau tāpēc, ka viņi mīlēja Padomju Savienību, bet tāpēc ka viņi rādīja viens otram tās vietas un ceļus, kur viņi tur bija bijuši un kādas bija tās ilgas šeit atgriezties un būt. Baudot to, kā nav, tikai saproti, kas ir,” saka Martuževas daiļrades pētniece Anna Egliena.
Bez ilggadējiem dzejnieces personības un daiļrades zinātājiem konference pulcēja arī vecāko klašu skolēnus Martuževas skatuves runas konkursa uzvarētājus no Vidzemes, Zemgales un Kurzemes, tāpēc jo īpašs gandarījums par to, ka autores dzeju lasa arī jaunā paaudze.
„Viņai sāp, ka ienāca krievu karaspēks, ka sākās karš, ka viņai tika atņemti tuvinieki, viņai nācās dzīvot pagrīdē, un tieši krājumā "Ceļu krusti" tas bija ļoti spilgti jūtams, un es šo sāpi spēju uztvert,” akcentē skatuves runas konkursa otrās vietas ieguvēja Jana Juste.
Jau dzīvodama atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā, dzejniece bija spožs paraugs, kā pārvarēt grūtības, kā prast novērtēt brīvību pāri visām ikdienišķajām likstām. „Krīze ir tad, kad tu ēd balandu, krīze ir tad, kad nav mājās maizes, ko ēst - jums visiem prātā viena krīze! - lūk, tas man atmiņā palicis, kad viņa sacīja - neraustiet Dievu, viss ir labi, vajag vienkārši strādāt,” saka mūziķis Andris Baltacis.
Noslēgumā konferences dalībnieki pulcējās Dzejas pieturā Lubānas vēsturisko liecību izstāžu zālē, kur iekārtota autorei veltīta ekspozīcija, kā arī nolika ziedus Martuževas atdusas vietā Lubānas jaunajos kapos.
