Dzejniece, rakstniece, dramaturģe Māra Zālīte šogad svin savu 70 gadu jubileju, par godu kurai 17. septembrī norisināsies koncerts "Paši skaistākie vārdi". Tajā izskanēs Raimonda Paula, Zigmara Liepiņa un daudzu citu mūziķu komponētā mūzika ar Māras Zālītes vārdiem.
Henrieta Verhoustinska: Vai jūs redzat atšķirību, kāda ir attieksme pret dzeju šobrīd un kāda tā bija, piemēram, jūsu jaunībā?
Māra Zālīte: Atšķirība ir ļoti, ļoti liela. Mana jaunība iekrita 70. gadu beigās, kad es biju tikko beigusi augstskolu. Rakstnieku savienība bija ļoti spēcīga organizācija. Vēl līdz šai dienai esmu pārliecināta, ka tolaik Rakstnieku savienība, kur mēs visi jaunie tiecāmies iekļūt – tas bija tāpēc, ka tā bija visbrīvdomīgākā vide visā Latvijā. Rakstnieki jau toreiz, kopš 60. gadiem, bija taisījuši revolūcijas, un ne velti rakstnieku kongresu gaidīja kā notikumu, un tas vainagojās, protams, ar Rakstnieku savienības un citu radošo savienību plēnumu. Visi jaunie tika gaidīti kā tādi jauniesaucamie, kam jau ir uzdevums – turēt karogu. Interese par jaunajiem līdz ar to bija ārkārtīgi liela. Jauno autoru semināri bija svētki, lielā Rakstnieku savienības zāle bija pilna, un tur sēdēja Imants Ziedonis un Vizma Belševica, un prozā, teiksim, Alberts Bels un Egons Līvs, un lielās personības. Viņi analizēja mūs, tos jaunos, mēs, protams, jutām milzīgu cieņu pret autoritātēm.
Jūs šobrīd to neredzat jaunajos dzejniekos?
Nav jau vajadzīga tā cieņa pret autoritātēm; ja viņas nav, tad nav, to jau nevar ne uztiept, ne pieprasīt, neko. Bet tā autoritāte bija tādēļ, ka zemapziņā bija sajūta, ka šeit mēs griezīsim laika ratu. Tas ir tikai laika jautājums, jo tas, kas bija uz ielas, kas bija citur, tā bija cita pasaule. Tādēļ par katru jauno bija milzīga interese, mēs jutāmies gaidīti. Arī publika gaidīja, ka nāks atkal kāds, ka tie vecie jau savu pateikuši; apmēram tā, ka nāks kāds jaunais un atkal teiks kādus stiprus un drosmīgus vārdus. Tagad ir pilnīgi kaut kas cits, tādēļ ka ir nomainījusies situācija.
Raidījumā "Aizliegtais paņēmiens" mani kolēģi bija izpētījuši, ka bērni, pusaudži, jaunieši savā starpā runā angliski. Kā jūs vērtējat šo savādo situāciju?
Es, pirmkārt, nedomāju, ka visi bērni un visās vietās par jebko runā angliski. Man ir pieci mazbērni, tādēļ es varu diezgan droši apgalvot, ka viņi savā starpā runā latviski. Protams, ka viņiem ienāk kaut kādi angļu vārdi, it īpaši, ja runa ir par datorspēlēm vai "Netflix", vai animācijas filmām, jo televizors viņiem piegādā…
Tā viela, ko viņi patērē, pārsvarā ir angļu valodā. Es tur neredzu neko sliktu, ja vien viņi ciena, lieto arī latviešu valodu, un tas tā noteikti ir.
Es domāju, ka tie ir atsevišķi izņēmumi, kas sarunājas savā starpā angliski. Tik un tā nāks mājās un runās latviski. Bet, ja jūs runājat par latviešu valodas statusu, kurai mēģina piedēvēt, ka bīstamība ir angļu valoda, es nekādi tam nevaru piekrist. Angļu valoda nav tā bīstamākā. Tā tomēr joprojām ir krievu valoda.
Jo šeit dzīvo ļoti daudzi cilvēki, kuriem tā ir dzimtā valoda, kuri runā krieviski.
Protams, mēs zinām, kāda ir mūsu demogrāfiskā situācija, un arī tas, ka pašlaik ir diezgan brīvas robežas krieviski runājošiem cilvēkiem ieceļot. Kāpēc tā ir bīstamība? Jo angļu valoda, grozi kā gribi, ir starptautiska valoda, tā ir Eiropas Savienības kopīgā valoda. Ir ļoti labi, ka tā tiek zināta, bet ar krievu valodu ir citādi. Krievu valoda tomēr ir agresīva valoda. Viņa cenšas izspiest vietējās valodas, ko ir darījusi visu padomju periodu, kas turpinās līdz šai dienai kā okupācijas sekas. Tagad arī tas jaunais pieplūdums… Es nebūtu tik optimistiska, ka visi, kas te ir atbraukuši, cik es zinu, jau ļoti daudzi tūkstoši krieviski runājošu cilvēku, ka viņi visi metīsies runāt latviski.
Mūs var glābt tikai izglītības sistēma, un es varu tikai izteikt dziļu nožēlu, ka tā tiek atlikta un atlikta, un politiķiem trūkst drosmes, un politiķiem ir milzīga opozīcija…
Jūs domājat pāreju uz mācībām latviešu valodā?
Nevis uz latviešu, bet uz valsts valodu. Te nav etniskā elementa. Tā ir nacionālas valsts valoda. Tā ir latviešu valoda, bet tā ir arī valsts valoda. Faktiski vajadzētu lietot diezgan konsekventi "valsts valoda", nevis latviešu vai lībiešu, vai kāda…
Vai jūs bieži lasāt, pāršķirstāt dzejoļu krājumus? Vai jums ir kaut kāda nepieciešamība pēc dzejas ikdienā?
Es melotu, ja teiktu, ka jā. Tāpēc ka man ir daudzas citas intereses. Es rakstu arī prozu, un man ir cieša saistība ar teātri, teātra pasauli.
Tā ir taisnība, ka dzeja ir jāraksta jaunībā. Es zinu arī, kāpēc.
Ne jau tāpēc, ka es tagad nevarētu kaut ko uzrakstīt, es arī šad tad uzrakstu, bet nav vairs tās jaunības degsmes – "ja es to neuzrakstīšu, tad es vispār miršu, iešu bojā, ja es to nepateikšu, tad ir pasaules gals". Ego ir tik milzīgs un grib eksplodēt. Tā ir dzeja, kas rodas jaunībā, vēlāk tā ir lirika.
Kā jums šķiet, Māra, šobrīd, kad Krievijas izraisītais karš Ukrainā ir visu mūsu uzmanības degpunktā un fonā visam, kas šobrīd notiek, vai ir īpaši jāpiesargā mūsu valoda, mūsu kultūra, vai būtu īpaši jāuzplaukst arī mūsu nacionālajām jūtām šobrīd?
Es gribētu teikt, ka mēs jau esam karā iekšā.
Mēs karosim ar aukstumu istabās vai ar to, ka mēs nevarēsim kaut ko nopirkt. Tās arī ir kara sekas.
Mums būs skumji tumšos, drūmos rudens vakaros, tas viss tā būs, bet tajā pašā laikā vienmēr jāatceras, ko Ukrainas prezidents kādreiz teica amerikāņiem, manuprāt, viņš to teica Eiropai: katra litra benzīna vietā mēs dodam jums apmaiņā litru asiņu, cilvēku asinis, dzīvības, nāves. Mēs neesam tādā situācijā, tādēļ vajadzētu tomēr novērtēt un salīdzināt. Mums ir jābūt nacionāliem.
Šobrīd jo īpaši.
Šobrīd jo īpaši, jā. Mēs faktiski izgājām vienu periodu, kad likās, ka nacionālais nav svarīgi vairs, mēs tagad esam pasaules pilsoņi, mēs esam eiropieši un tā tālāk, bet jāsaprot, ka eiropietis nav ne tautība, ne kultūras piederība zināmā mērā. Bet Eiropa sastāv no nacionālām kultūrām, un tāpēc tā ir tik daudzveidīga, tik bagāta. Mūsu valsts dibināšanas dokumentos ir rakstīts, ka mēs esam nacionāla valsts. Tas kodols, kas ir mūsu kultūra, to neviens nevarēs noliegt, tā ir ļoti bagāta. Gan latviešu kultūra, gan mantojums, gan mūsu kultūras klasika visās jomās – literatūrā, mūzikā un glezniecībā. Šodien viss turpinās, tas ir kodols – un arī valoda –, kura vārdā valsts tika dibināta, arī apmaiņā pret asinīm.
Es ārkārtīgi izjūtu to, kā mūsu valsts tika izcīnīta, respektīvi, par ko mēs tur cīnījāmies. Ne jau par kaut ko ļoti abstraktu, bet par ļoti konkrētu – savām mājām, savu valodu, savu identitāti, savu kultūru.
Tagad identitāte un nacionālisms ir ļoti aktuālas lietas, jo globalizācija mūs visus mazlietiņ, tā kā jūra oļus, padara līdzīgus. Bet mums ir jāsargā tā savpatība, savdabība, neatkārtojamība, kas piemīt tikai mums, latviešiem, mūsu kultūrai, dzīvesveidam.
Esmu novērojusi, ka, piemēram, Liānai Langai sociālajos tīklos ir atkrieviskošanas kampaņa, ka cilvēkiem ļoti rūp latviskā identitāte tieši šobrīd. Mēs nogāzām pieminekli Uzvaras parkā. Un ir runas, kas manī izraisa duālas sajūtas, ka vajadzētu pārsaukt Ļermontova, Puškina, Turgeņeva ielas Latvijā. Kā jūs uz to raugāties, vai visas šīs izpausmes ir vienlīdz vērtīgas?
Nē, nē, mēs dažkārt braucam arī auzās, tas ir skaidrs. Kas attiecas uz Puškina ielu, es labprātāk noteikti gribētu, ka te būtu Šekspīra iela vai, piemēram, Hemingveja iela, vai mūsu fantastiskās ziemeļu kundzes – Sigrīdas Unsetes un Selmas Lāgerlēvas iela. Respektīvi, ka šie ielu nosaukumi norādītu mūsu piederību Rietumu kultūrai. Lai kā mēs teiktu "bet tie taču ir forši rakstnieki", tomēr tie ir krievu rakstnieki, ar kuriem Krievija iezīmēja savas teritorijas.
Neviens jau mums neliedz mīlēt Puškinu, kaut gan es nezinu nevienu, kas Puškinu tā baigi lasītu.
Starp citu, viņš pasaulē nemaz nav pazīstams. Viņš ir nedaudz pārspīlēts savā lielajā krieviskajā varenumā. Tā ka, jā, man nebūtu žēl pārsaukt tās ielas, bet, no otras puses, protams, tas nav galvenais jautājums. Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc Rainim un Aspazijai ir jādala viena iela, nu ne gluži, bet puse ielas ir Aspazijai, puse ir Raiņa bulvāris un vēl kaut kas. Sāksim ar Aspaziju un iedosim viņai vienu kārtīgu ielu.
Kad un kā jūs sapratāt, ka esat dzejniece?
Tad, kad mani citi sāka saukt par dzejnieci.
Jūs pati sevi vēl tā nesaucāt?
Nē, labāk ir, ka kāds cits to pasaka. Pirmā publikācija bija 19 gadu vecumā. Nebija vēl nevienas dzejoļu grāmatas, bet es jau biju samērā pazīstama, uzstājos pie publikas ar brašām dzejām, runām, un iegājās tas – "dzejniece Māra Zālīte". Tad es tā kā noticēju, bet patiesībā es laikam savā apziņā to zināju arī agrāk, bet man negribējās pašai sevi tā saukt, jo tas ir tāds goda nosaukums savā ziņā. Interesanti, ka esmu gan prozaiķe, gan dramaturģe, man ir eseju krājumi un runas, bet mani sauc par dzejnieci. Man tas ļoti, ļoti patīk.
Tas jums ir neatņemams tituls. Par ko bija jūsu pirmais dzejolis?
Vai dieviņ, kas tad tas par jautājumu! Protams, ka par mīlestību un nelaimīgu. Kurš tad raksta par laimīgu mīlestību?
Šis gads ir jūsu jubilejas gads, kura laikā ir notikuši vairāki koncerti, saistīti ar jūsu vārdu. Jūsu meita Ilze Ķuzule-Skrastiņa kopā ar komponistu Kārli Lāci uzdāvināja jums koncertus ar dziesmām, ar jūsu vārdiem. Pavisam drīz, 17. septembrī, būs koncerts "Paši skaistākie vārdi" VEF Kultūras pilī. Vai jūs varat pastāstīt, kuri komponisti tur tiks pārstāvēti, kuri komponējuši jūsu dzeju?
Tas būtu garš saraksts. Vispirms gribu pateikt, ka tie puiši un meitenes, kas gatavo to koncertu, strādā zvērīgi un faktiski reklāma nav vajadzīga, jo biļetes uz diviem koncertiem dienā un vakarā ir tikpat kā izpārdotas. Tur būs Zigmara Liepiņa, Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Ulda Stabulnieka, Ulda Marhileviča [mūzika]… Es nezinu, kas tur būs, jo viņi tur to slepenībā. Viņi teica, ka grib mani pārsteigt, bet es domāju, ka tur kaut kam ir jābūt.
Vai jums pašai ir kāda dziesma ar jūsu vārdiem, ko jūs mēdzat dungot pie sevis?
Nē. Zināt, kā ir, – kad es sastrīdos ar vīru, tad viņš sāk svilpot. Viņš sāk svilpot kaut kādu manu dziesmu. Es to uzskatu par savu, jo tur ir mans teksts. Es saku: "Izbeidz, [tās] manas dziesmas! Es tev aizliedzu svilpot manas dziesmas!" Tad viņš saka: "Es varu svilpot, jo mūzika jau nav tava!" Ir tādas, kas kādu laiku mani ir fascinējušas, un tad es ik pa laikam piedomāju, bet tas nav... Ne es pie sevis savus dzejoļus skaitu, ne dziesmas dziedu.
