“Man vispirms ir svarīgi saprast, kāda ir mana vieta šī brīža pasaulē, kura ir ļoti brāzmaina, kurā ir redzams un jūtams tehnoloģiju un ciparu revolūcijas izraisīts fenomenāls paātrinājums, kurā dzīvojam un kuram cenšamies pielāgoties,” atzīst Liāna Langa.
“Neko nav vērts darīt rutīnas pēc, ir svarīgi saprast, ko gribi teikt un sev definēt, kāda ir šī pasaule, kura desmit gados ir radikāli mainījusies. Par to nav iespējams reflektēt tā, kā to darījām pirms desmit gadiem,” par dzejas rakstīšanu turpina Langa.
Liāna Langa ir piecu dzejas grāmatu "Te debesis, te ciparnīca” (1997), "Iepūt taurītē, Skorpion!” (2001), "Antenu burtnīca” (2006), "Vilkogas" (2010), “Velēnu kleita” (2018) un ceļojumu eseju krājuma "Es varēju nesteigties” (2008) autore.
Dzejniece norāda, ka nekad nav rakstījusi mehāniski, tikai tādēļ, ka vajag.
"Esmu brīvs cilvēks, man ir sešas grāmatas. Nezinu, vai vajag 26?
Ar dzeju arī nevar nopelnīt maizi, vienmēr tā bijusi elitāra nodarbošanās,” uzskata Langa.
Vērtējot mūsdienu situāciju un jau pieminēto paātrinājumu, Langa norāda, ka nav viegli tajā noturēties un pielāgoties, vienīgais, kas palīdz, ir nezaudēt intelektuālu distanci un turpināt vērot un izdarīt secinājumus.
“Mēs pat nespējam iedomāties, kāda būs pasaule pēc desmit gadiem, tā būs ļoti mainījusies,” atzīst Langa.
Tajā pašā laikā Langa atsaucas uz viduslaikiem, kur ēkas, ko arvien nebeidzam apbrīnot, tapa ar striķīti, leņķīti un āmuriņu. Un tās stāv.
"Tagad ir jaunas, skaistas, ļoti dārgas būves, bet dažu gadu laikā sāk tecēt jumts. Varbūt kvalitāti ir iznīcinājis paātrinājums?” jautā dzejniece.
Arī mūsdienu dzejā varot sajust šo paātrinājumu.
“Šobrīd piedzīvojam izmisīgu laiku, šī paātrinājuma laikā kultūras bagāžai ir vērtība šaurās akadēmiskās aprindās, aristokrātiskās dzimtās.
Principā kultūras bagāža nav vērtība. Globāli arī dzejnieks kaut kādā mērā spiests pielāgoties lasītāja uztverei.
Redzam nemitīgi garlaicīgu verlibru un satura primitivizēšanos,” uzskata Langa.
Domājot par latviešu valodu šodien un nākotnē, dzejniece norāda, ka notiek nopietni pārmaiņu procesi, kuri ir jāpēta un jāanalizē, jo notiek apjomīga pusaudžu pārangliskošanās, kas saistīta ar to, ka tā ir paaudze, kas uzaugusi ar rīkiem un "gadžetiem" un kurai pirmā valoda faktiski ir angļu pat latviešu ģimenēs.
“Jautājums par latviešu valodas vietu mūsu sabiedrībā – kāda tā būs, izaugot šai paaudzei, globālismam kļūstot vēl spēcīgākam? Kam būs vajadzīgi mūsu rakstnieku sarakstītie darbi un latviešu mēlē pierakstītais kultūras mantojums? Kas ar sabiedrību notiks?” vaicā Langa.
Viņa uzskata, ka tas ir jāpēta un valstij jāinvestē valodas patriotismā un dzimtās valodas nozīmes skaidrošanā, ko tas nozīmē mūsu kultūrā.
"Pieļauju, ka par šādām lietām skolā nereflektē,” bilst Langa, jo arī no pusaudžiem viņa kā aktīva "Twitter" lietotāja saņem jautājumus, kāda jēga no valodas, kuru nekur citur pasaulē nelieto.
“Brīžam man šķiet, ka tā ir acupriekšā noritoša mūsdienīga, laikmetīga literatūra. Tik dažādi stili, tik dažādi vērojumi un secinājumi. Teksti, kas top mūsu acu priekšā, parādās un pazūd,”
ierakstus vietnē "Twitter" raksturo Langa.
“Tviteris man ir interesanta pieredze. "Facebook" man šķiet garlaicīgāks, bet sirsnīgāks. Arī savu jubileju lielā mērā nosvinēju "Facebook", komunicēdama ar sveicējiem. "Facebook" es lietoju mazāk, tviteris man šķiet arī atbilstīgs manam temperamentam.”
Atgriežoties pie jautājuma par valodas nozīmi, Langa arī norāda, ka mūsdienu globālismā cilvēki pārangliskojas labprātīgi, jo par dzimtās valodas nozīmi nerunā un pret valodu attiecas funkcionāli.
