Andris Slišāns ir nemateriālā kultūras mantojuma centra "Upīte" direktors. Viņš dzīvo un strādā mazajā Upītes ciemā Balvu novadā, kur kopā ar ģimeni, rīkojot dažādus pasākumus un realizējot projektus, cenšas uzturēt dzīvu Ziemeļlatgales kultūras mantojumu. Viņa tēvs Antons Slišāns bija rakstnieks, novadpētnieks un kultūras darbinieks, kurš nu jau ir aizgājis mūžībā. Viņš ir viens no viszināmākajiem latgaliešu bērnu dzejas autoriem, un, izrādās, ir bijis arī izcils pasaku sacerētājs. "Tad, kad mēs, Antona bērni, bijām mazi, vai arī mēs jau lieli, bet mūsu bērni bija mazi, viņa mazbērni, tad pirms gulētiešanas viņš ik pa laikam stāstīja mums pasakas, bet neviens tās nekur nav pierakstījis un ieskaņojis," atceras Andris Slišāns.
Viņa vadītā biedrība "Upītes jauniešu folkloras kopa" līdz šim īstenojusi daudzas idejas latgaliskās kultūrvides stiprināšanai. Viņi jau kādu laiku esot domājuši arī par pasaku grāmatu latgaliski. "Pagājušajā gadā ienāca prātā ideja, ka varam mēģināt Antona pasakas atjaunot. Iesniedzām projektu. Mums atbalstīja pasaku atjaunošanu un ieskaņošanu," stāsta Andris Slišāns.
Projektu par Antona Slišāna pasaku atjaunošanu atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds programmas ietvaros, kas paredzēta nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauto vērtību stiprināšanai. Šajā sarakstā nu jau četrus gadus ir arī Upītes kultūrtelpa.
Tā kā pagājis gana ilgs laiks, kopš Antons Slišāns ir mūžībā, atcerēties viņa sacerētās un stāstītās pasakas neesot bijis viegli, jo tās nekur līdz šim nav bijušas nedz pierakstītas, nedz ieskaņotas.
Andris Slišāns stāsta: "Bija tādas pasakas, ko viņš atkārtoja, bet katru reizi drusciņ mainījās, bet vienmēr bija kādas izdomātas uz sitienu pasakas. "WhatsApp" sarakstē visa ģimene rakstījām lietas, ko atceramies. Mana māsa Mārīte lika kopā un apmēram izveidoja Antona stila pasakas. Sanāk tā – pēc atmiņu stāstiem Mārīte ir sarakstījusi pasakas."
Darbs pie pasaku atjaunošanas sākās pagājušā gada jūnijā. "Tas bija tāds darbs, neteiktu, ka viegls. Pasakas stāstīt ir viens saviem bērniem, bet pierakstīt, tas nedaudz jau [grūtāk]," stāsta jaunākā Antona meita Mārīte. Viņa atceras, ka tētis vakaros viņiem vienmēr stāstījis savas sacerētās pasakas: "Bija mana pasaka par Mārīti, par Andri, par māsu Lienīti un Anneli. Mēs tā gaidījām – nu šodien Lienītes pasaku, šodien manu. Tās bija vieglāk atcerēties, jo tās ir izaugušas līdz ar mums." Grūtāk esot bijis atcerēties mazbērniem stāstītās pasakas, jo tās dzirdētas tikai garāmejot.
Šis laiks rosinājis arī Mārītes atmiņas par bērnību kopā ar tēti, kurš vienmēr esot bijis izdomas bagāts. Piemēram, pirms pasaku stāstīšanas galvā esot sējis mammas sarkano vilnas lakatu. Pēc atmiņu stāstiem viņai ir izdevies apkopot un pierakstīt pavisam 10 viņas tēva Antona Slišāna stāstītās pasakas. "Tā jau ir tikai daļiņa. Ja spētu vēl… Ja tie mazbērni vairāk prastu pastāstīt, kas vēl tur bija," saka Mārīte Slišāne.
Visas desmit pēc atmiņu stāstiem pierakstītās pasakas būs ieskaņotas un publicētas "YouTube" kanālā. Šobrīd norit darbs pie pasaku apstrādes. Katru no tām latgaliski ierunājis kāds cits cilvēks.
Viņu vidū ir gan Antona mazbērni, gan aktīvi un sabiedrībā pazīstami cilvēki. Piemēram, Lienītes pasaku ierunājusi literatūrzinātniece, filoloģijas doktore Ilga Šuplinska: "Lienītes pasakā ir savīti vairāki brīnumu pasakas elementi, viņš saliek kopā mūsdienas ar jau zināmiem sižetiem un tad raksta savu pasaku." Šuplinska zina teikt, ka Antona Slišāna pasakas no tautas pasakām atšķir tēlainie apraksti: "Brīnumpasakas vai vispār tautas pasakas ir ļoti precīzas detaļās, bet nerunā par niansēm. Tās nepamana vabolītes, kas rāpo, neredz krāsas, nerunā par attieksmes niansēm. Tās vienkārši virza darbību. Slišāna pasakā tā ir atšķirība."
"Mēs gribam līdz Antona vārda dienai, līdz 18. janvārim, paspēt visas [ierakstīt]. Varbūt būs astoņas, bet centīsimies visas desmit," stāsta Andris Slišāns. Šobrīd top arī Antona Slišāna pasaku grāmata, ko plānots izdot līdz februāra beigām. Tās ilustrāciju autors būs divpadsmitgadīgais Andra Slišāna dēls Jēkabs.
