Provokatīvā gadagrāmatas nosaukumā "Re, vēl viens garlaicīgs izdevums par Latvijas fotogrāfiju, kura ir tikpat garlaicīga kā šī grāmata" izmantota frāze no grāmatas redaktoru e-pasta sarakstes. "Ja tu pasaki, ka tas ir garlaicīgs, tas jau vien šķiet interesanti," nosaukumu komentē fotomākslinieks un šīs grāmatas viens no redaktoriem Arnis Balčus. Un interesanta ir arī gadagrāmatas tapšana. Sākotnēji bijusi ideja veidot tekstuālu grāmatu, veltītu Latvijas fotogrāfijai, ļaujot eseju autoriem pašiem izvēlēties, par ko sev saistošu, aktuālu rakstīt. "Kad šie teksti tika iesniegti, tad tiešām likās, ka teju visi bija par mums pašiem ar atsaucēm ne tikai uz mani, bet arī uz gadagrāmatām, uz to, kas ir noticis," saka Balčus.
Ar "Fotokvartālu" ir uzaugusi vesela paaudze, padarītais kļuvis par nopietniem atskaites punktiem Latvijas fotomākslā. Darba gaitā mākslinieks Aleksejs Muraško ieteicis sākotnējo ideju paplašināt. Tā grāmatā lasāmas Santas Hiršas, Santas Remeres, Sergeja Kruka un Alises Tīfentāles esejas un skatāmi 50 fotogrāfu darbi. Pamatā tie ir autori, kas piedalījušies iepriekšējās "Fotokvartāla" gadagrāmatās. "Šis ir 12. izdevums, iepriekš mēs katrā izdevumā parādījām piecus līdz sešus autorus [..] Un attiecīgi mēs uzaicinājam visus arī šoreiz piedalīties, viņiem tika uzdoti divi jautājumi: ko tu darīji pēdējos 10 gadus un kāda jēga fotografēt? Un [aicinājums] atsūtīt trīs fotogrāfijas, kas tapušas pēdējā laikā," stāsta Balčus.
Grāmatā redzami ne tikai tie, kas darbus atsūtījuši, bet redzam arī tos, kas savas radošās gaitas fotogrāfijā beiguši vai citu iemeslu dēļ izvēlējušies nepiedalīties. Gadagrāmatā apkopotais sniedz ieskatu Latvijas 21. gadsimta sākuma fotogrāfijā. "Skaidrs, ka vienmēr var būt citas versijas, bet, tā kā mums nav pārāk daudz citu versiju, tad šis varētu būt pietiekami nopietns pieteikums tam, lai tagad un arī nākotnē varētu pēc šī spriest par to, kāda tad fotogrāfija ir šajā laika posmā," teic Balčus.
"Šādas grāmatas ir veids, kur fotogrāfija vēl var parādīties tāda, kāda viņa grib parādīties. [..] Te runājam gan par krūšu galiem vai kailķermeni, ko arī sociālajos tīklos principā nevaram ielikt, ja mēs nevēlamies to cenzēt paši, tāpat jūtīgas tēmas. [..] Tādā ziņā varētu būt, ka šeit ir daži autori, kas varētu šķist pretrunīgi," skaidro Balčus. Lai gan kopumā šādu autoru nav daudz, redaktors norāda, ka ir svarīgi, ka tādi ir: "Mēs varam lepoties, ka mums ir šādi autori."
Grāmatas redaktors, atbildot uz jautājumiem, ko tu darīji pēdējos 10 gadus un kāda jēga fotografēt, ir ļoti tiešs: "Sapratu, ka dzīve ir sūds, apmēram tā. [..] Laikam ejot, mēģini darīt to, ko tu tiešām gribi darīt, un mazāk centies darīt to, ko tu negribi darīt, kas kopumā ir liela luksus lieta, vispār spēt to atļauties. Esmu priecīgs, ka vismaz daļai tas izdodas. [..] [Fotografija] man atver durvis uz dažādām pasaulēm. [..] Fotogrāfija man ir ļāvusi piekļūt ļoti dīvainām vietām, cilvēkiem, notikumiem, kur tā vienkārši es droši vien nevarētu atnākt un iefiltrēties, vai būt klāt kaut kādiem notikumiem, un tas liek novērtēt, ka garlaicīgajā ikdienā ir tik daudz interesantu un burvīgu lietu, kas piešķir dzīvei jēgu."
