Ivars Graudiņš ir īpaša un neparasta personība ar lielu nozīmi Latvijas garīgajā vēsturē. Ārzemju latvietis, kurš 90. gadu nogalē no dzīves Amerikā pārcēlās uz Ružinas ciemu Latgalē. Bijušajā kafejnīcā izveidoja Lūgšanu namu un kristīgo centru, kur garīgi un materiāli atbalstīja vietējos cilvēkus, rīkoja ģimeņu nometnes, sadraudzības pasākumus un daudzas citas aktivitātes. Viņam ir īpaši nopelni Latvijas kristiešu vienošanā un Latgales attīstības veicināšanā. Šogad Ivars Graudiņš būtu svinējis 70. jubileju, diemžēl traģiska nāve pirms divarpus gadiem pārtrauca viņa dzīvi.
Ivara Graudiņa devumam veltītajā grāmatā apkopotas viņa domubiedru un pazinēju liecības par viņu, kā arī fragmenti no viņa dienasgrāmatām.
Liecības vēsta, ka viņš uz cilvēkiem bieži vien atstājis spilgtu un paliekošu iespaidu, pat ja cilvēks ar viņu ticies kaut vienu vienīgu reizi. Raksturojumos dominē atziņa, ka viņš bija vienkāršs, bet ļoti harismātisks cilvēks ar īpašu dvēseles starojumu un siltām, vienmēr smaidošām acīm. Ar dedzīgu sirdi, bet vienlaikus arī mieru izstarojošs.
No Amerikas uz Latviju viņš pilnībā pārcēlās, būdams tuvu 50 gadu vecumam. Savulaik Viskonsinas Universitātē bija ieguvis grādu mākslā, filozofijā un pedagoģijā, strādājis par skolotāju un pasniedzēju dažādās Amerikas augstskolās. Kopš jaunības bijis sabiedriski un politiski aktīvs, arī garīgs meklētājs, kurš piepildījumu atradis Kristus mācībā.
Uz Ružinu Latgalē viņu atveda aicinājums, no bērnības ieaudzinātā Latvijas mīlestība, kā arī slavenās Trasunu dzimtas saknes. Kā uzsver grāmatas veidotājs Arnis Šablovskis – viņš mīlēja Dievu nevis pēc formas, bet pēc būtības, tādējādi patiešām spējot savu dzīvi atdot citiem: “Vārds ''misionārs'' tagad mums ir kļuvis tik teorētisks, un tik bieži sabiedrībā viss, kas saistās ar Baznīcas terminoloģiju, lielā cilvēku daļā neraisa ļoti pozitīvas domas, bet te viens cilvēks ir it kā no pilnīgi citas planētas. Tas, ko daudzi arī apbrīno, – viņš atbrauca no Amerikas, no iekārtotas, materiāli stabilas dzīves uz Latviju.
Un turklāt vēl trakāk – viņš izvēlējās doties uz Latgali un reāli arī izveidoja misiju.
Tas bija tāds aicinājums pa īstam. Un kaut ko tādu ne tik bieži mēs dzīvē sastopam. Neviens no mums nav ideāls cilvēks, arī viņš nebija ideāls cilvēks, bet viņš saklausīja aicinājumu un tam sekoja. Kā viņš prata, tā viņš darīja, un ir atstājis gana lielu ietekmi.”
Ružinas bijušajā kafejnīcā Ivars Graudiņš izveidoja misiju centru, kur rīkoja gan dažādus kristīgus pasākumus, gan ar latgaliešu sabiedrisko, politisko un kultūras dzīvi saistītus notikumus, gan arī nodarbojās ar labdarību, sniedzot materiālo un praktisko palīdzību vietējiem cilvēkiem. Tā kā lielākā daļa biju krievu tautības, viņš centās apgūt krievu valodu un uzaudzēja bārdu, kā tas raksturīgs pareizticīgo garīdzniekiem. Viņš pats nepiederēja nevienai konfesijai, viņa galvenais mērķis bija vienot visu konfesiju kristiešus un arī dažādu tautību Latvijā dzīvojošus cilvēkus.
Tieši viņš iedibināja visu Latvijas kristīgo līderu tikšanās pasākumus, dēvētus par “Gaiziņiem”, kurus arī paši garīdznieki atzīst par ļoti vērtīgiem un svētīgiem sadraudzības veicināšanā.
Vienu vienīgu reizi Ivaru Graudiņu nācies sastapt režisoram Viesturam Kairišam, bet tas bijis ļoti dziļš garīgs pieskāriens. Kairišs stāsta: “Viņš bija kristīgs cilvēks, ļoti ticīgs.
Savā ziņā šiem cilvēkiem, kuri piekopj tādu ļoti nopietnu askēzes un garīgās kalpošanas ceļu, raksturīgi tas, ka tu skaties uz viņiem, un tu apmēram zini, kāds izskatās Dievs.
Savā ziņā tā ir tāda ļoti interesanta tēma, kā tad vizualizēt Dievu. Kā mēs zinām, ir ļoti daudz mēģinājumu, visādas bildītes, īpaši Jēzus no tā ir daudz cietis. Bet reizēm tu redzi tādu cilvēku, viņš vienkārši smaida, un tas nav tāpēc, ka viņš vienkārši ir smaidīgs un priecājas par dzīvi, bet viņu smaidā ir kaut kas vairāk, tajā it kā Dievs priecājas. Un kaut kas tāds bija Ivarā. Mani tas ārkārtīgi fascinēja, man ārkārtīgi patīk cilvēki, no kuriem nāk tāda līmeņa enerģija.”
Dzejniece Anna Rancāne, kura savulaik intervēja Ivaru Graudiņu, atzīst, ka tā bija saruna ar dziļa laimīgumu pieskaņu.
Viņam piemita apbrīnojami pieņemoša attieksme pret ikvienu cilvēku, neatkarīgi no konfesijas, nodarbošanās, tautības un statusa sabiedrībā, un aktualizēt šo viņa īpašo personības šķautni tieši šobrīd ir jo sevišķi svarīgi – uzskata Anna Rancāne.
Viņa atzīmē: “Man šķiet, ka tas šobrīd ir varbūt svarīgāk nekā citkārt. Jo tas māca pieņemšanu. Viņš prata pieņemt arī citādākos. Jo tā vieta, kur viņš dzīvoja, nav no tām vietām Latgalē, par kurām runā – nu, tā ir gaiša vieta kā Rogovka, Bērzgale, Aglona un tā tālāk. Viņš dzīvoja tādā diezgan “smagā” apvidū.
Viņš to visu pieņēma. Un mums arī laikam tomēr ir jāpieņem tie citādi domājošie.
Arī tagad attiecībā uz šo pandēmiju, kad ir pasaulē un arī Latvijā sabiedrība pamatīgi sašķēlusies divās daļās – vieni pieņem, otri nepieņem, vieni vakcinēsies, otri nevakcinēsies. Laikam šī citādi domājošo pieņemšana un mīlestība būtu tā lielākā mācība no viņa šodien.”
Šogad Ivars Graudiņš būtu atzīmējis savu 70.dzimšanas dienu. Tomēr viņam, tāpat kā daudziem misionāriem kristietības vēsturē, par savu liecību vajadzēja samaksāt ar visdārgāko – savu dzīvību. Tā traģiski izdzisa 2018. gada rudenī, un slepkava bija cilvēks, kuram viņš kādreiz bija palīdzējis.
Grāmata par viņa mūža devumu “Garīgo tiltu būvnieks Ivars Graudiņš” tikko nākusi klajā, tās atvēršanas svētki ar ekumēnisku aizlūgumu notiks sestdien, 24. aprīlī, Rīgā, Marijas Magdalēnas baznīcā, sekot līdzi varēs arī tiešsaistē.
