Galvenajā lomā – cilvēks. Recenzija par Jāņa Joņeva grāmatu «Decembris»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Jāņa Joņeva jaunākais literārais veikums "Decembris" spēlējas ar kolektīvo atmiņu un liek prātot, par ko tad ir šis dokumentālais garstāsts. Šķetinot apputējušu avīžu arhīvus un veicot detektīvcienīgu izmeklēšanu, autors precīzi parāda – šis stāsts nav par Latviju 90. gados un nav arī par slepkavībām. Tas ir par cilvēku – zinātkāru, izdomas pilnu un ļoti sociālu būtni, kas nekad nebeidz prātot, uzdot jautājumus un meklēt atbildes.

Izdzīvojot šodienu – šo visai trauksmaino laiku – nereti nākas aizdomāties par nākotni un to, kā 21. gadsimta sākumu redzēs un uztvers nākotnes cilvēks. Mēs atkārtojam vēsturi, šodien mēs piedzīvojam to, ko mūsu senči redzējuši pirms gandrīz 100 gadiem, šis ir trauksmainākais laiks tagadnes cilvēkam – tā runājam mājas ballītēs, darba vietās un uz ielām, negaidīti un gandrīz liktenīgi saskrienoties ar sen neredzētu paziņu. Neticams – tāds ir šis laiks. Savā jaunākajā grāmatā "Decembris" Jānis Joņevs rāda šķietami nesenu pagātni – Latviju, konkrētāk – Rīgu 90. gadu otrajā pusē. Arī tas, izrādās, bijis viens varen trauksmains laiks. Vēsture atkārtojas, jūs teiksiet? Nē, tie esam mēs, cilvēki, kas nemainīgi un mērķtiecīgi meklējam sava laika izaicinājumus, stāstus, kurus vēlāk pastāstīt saviem mazbērniem, un sava laikmeta elpu, kuru ieelpot un izelpot ar pilnu krūti. Pat ja tas nozīmē krišanu emocionālās galējībās un dramatiskos pārspīlējumos.

Cilvēks un laiks

Pēc īsa, bet konceptuāli būtiska ievada, kurā Joņevs iezīmē ceļu līdz "Decembrim", drīz vien ar pilnu krūti metamies iekšā Latvijas deviņdesmitajos. Lai šīs atmiņu spēles liktos pārliecinošākas, Joņevs izvēlējies neslēpt faktu, ka

grāmatas pamatā ir 90. gadu Latvijas avīžu materiāli, un tas izrādās "Decembra" veiksmes noslēpums – sak, nestāstu es te nekādas pasaciņas, tas viss ir bijis, noticis un fiksēts avīžrakstos, kuru saturs nereti ir blāvāks par kliedzoši skandalozajiem virsrakstiem.

Tā laika preses estētika un nekautrīgā faktu biezināšana rada klātbūtnes efektu un urda atmiņu – lasītājs tiek atmests 25 gadu senā pagātnē, kurā "Vakara Ziņu" pēdējo lappusi rotā kārtējā vakara meitene un kurā laikraksts vēl ir daļa no kolektīvās domas, ko šodien daudz iedarbīgāk vada, piemēram, tviteris.

Izmeklējot 1997. gada slepkavību virkni Rīgā, Joņevs patiesībā izmeklē laiku.

Taču autors nav jaunatklājējs, drīzāk atmiņu albuma šķirstītājs vai mozaīkas gabaliņu sakārtotājs, turklāt kopējā zīmējumā iekļaujas arī autora personiskās atmiņas. Tās gan brīžiem šķiet kā nodeva visiem, kas joprojām alkst lasīt to Joņevu, ko atceramies no romāna "Jelgava 94". Tepat jau viņš ir un nekur nav pazudis – līdzās asiņainajiem notikumiem Rīgā kaut kur paralēlajā realitātē eksistē metālists Joņevs, vietējā subkultūras scēna un paša autora jaunības kaislības. Tepat arī epizodes ar spilgtām deviņdesmito ainiņām, piemēram, zobu ārstēšana bez anestēzijas vai atsauce uz avāriju rallija sacensībās Madonas pusē. "Decembris" ir vesela laikmeta liecība, taču tomēr saucama par daiļliteratūru, jo ne bez autora meistarības un stāstnieka dabas teksts no atsevišķu notikumu kompilācijas tapis par stāstu, kura centrā laiks un cilvēks tajā. 

Jāņa Joņeva grāmata "Decembris"
Jāņa Joņeva grāmata "Decembris"

Cilvēks un stāsti

Par to, vai "Decembris" saucams par detektīvu, varētu padiskutēt, taču nenoliedzama ir Joņeva prasme atrast patiesību haosā un sakārtot šķietami nesakārtojamo jeb atrast gaismu absolūtā tumsā, kas taču saucama par vienu no konkrētā žanra pazīmēm. Īpaši izceļama ir autora stāstnieka daba, māka ne tikai atrast pavedienus, izkārtot tos loģiskā un ticamā secībā, bet par tiem arī aizraujoši uzrakstīt. Joņevs nebaidās būt nedaudz teksta huligāns, tāpēc daļa no teksta ir autora ironiskā balss, kas atskaņojas ne tikai nekautrīgā "Vakara meitenes" pieminēšanā gandrīz katras nodaļas noslēgumā, bet arī veidā, kā rakstnieks raksta par visai vājprātīgajiem tā laika notikumiem. Tās ir vairākas slepkavības, turklāt paveiktas ar lielu nežēlību, taču Joņevs pamanās par tām pajokot, paliekot gaumes robežās.

"Decembra" veiksme ir tā, ka šis stāsts plešas tālāk par kailu faktu šķetināšanu, grāmata ir par stāstiem, to rašanos, izaugšanu un apaugšanu, bet būtiskākais – cilvēku un sabiedrības ticēšanu tiem.

Jāatzīst, ka šī grāmata ir trāpījusi mērķī tieši ar to, ka parāda, cik viegli un vienkārši cilvēciskā daba tiecas pēc stāsta, pēc sensācijas, pēc notikuma ar lielo N.

Cenšoties izdibināt notikušo, Joņevs reflektē par to, kā vispār rodas stāsti, precīzi izgaismojot neērto patiesību – realitāte visbiežāk ir daudz neticamāka, nežēlīgāka un skarbāka par izdomājumu. Autors, pats balansējot uz izdomas un patiesības trauslās robežas, rāda, cik vienkārši cilvēks notic pārliecinošam izdomājumam tikai tāpēc, ka patiesība ir pārāk banāla. Pētot un aprakstot dienu pēc dienas 1997. gada decembrī, Joņevs norauj lasītājam rozā brilles un atklāj, cik viegli kļūstam par sazvērestības teoriju radītājiem un upuriem un cik liela loma tajā ir medijiem. Stāstu stāstīšana un kolektīvā ticēšana vienam notikumam palīdzējusi cilvēkam pāraugt citus dzīvniekus, taču Joņevs veiksmīgi parāda arī cilvēka dabas un neizmērojamās izdomas tumšo pusi.

Jāņa Joņeva grāmata "Decembris"
Jāņa Joņeva grāmata "Decembris"

Cilvēks un cilvēks

"Decembris" nosacīti dalāms divās daļās. Grāmatas pirmo pusi veido 1997. gada decembra laikrakstu ziņu izpēte ar nolūku atšķetināt Rīgā notikušo slepkavību virkni, savukārt otro stāsta pusi veido Joņeva sarunas ar izmeklēšanā iesaistītajiem varas pārstāvjiem. Jāatzīst, ka šāda nosacīta divdaļība salauž stāstu. Daļēji tāpēc, ka lasītājs, pirmkārt, ir cilvēks, un cilvēks allaž alkst asiņu – konkrētu vainīgo, notiesāto, bet beigas vienmēr tikai laimīgas. "Decembris" šādas beigas nepiedāvā, taču to atsver Joņeva prasme sarunāties ar cilvēkiem. Caur avīžrakstu drumstalām viņš "sarunājas" ar galveno aizdomās turamo un rada gandrīz vai galveno varoni – tādu, kuram lasītājs drīkst just līdzi un sekot viņa gaitām ar mazliet aizturētu elpu. 

Tikpat prasmīgi Joņevs sarunājas ar tiem, kas 1997. gadā bija iesaistīti izmeklēšanā un baiso notikumu atklāšanā. Šoreiz tas notiek aci pret aci un ar iespēju uzdot jautājumus, tātad saņemt arī visai konkrētas atbildes.

Rakstnieks Joņevs kļūst par izmeklētāju Joņevu – kino un literatūrā bieži sastopamu, gandrīz par klasisku saucamo naivā intelektuāļa tēlu, kas visbiežāk ir īstā detektīva palīgs.

Viņš prot uzdot jautājumus un klausīties, pierakstīt un vēlreiz uzdot to pašu jautājumu, taču ne vienmēr nonākt pie lietas atrisinājuma. Rodas loģisks jautājums – kurš tad ir šo notikumu izmeklētāju grupas vadītājs, kurš ir galvenais detektīvs? Joņevs ir prasmīgs cilvēciskās dabas pazinējs un stāstu stāstītājs, tāpēc nevienam lasītājam nav nekādu šaubu – tieši viņš pats, lasītājs, visu zina un saprot vislabāk, jo atceras to piedzīvojis, lasījis avīzēs vai dzirdējis vecāku sarunās. Joņevs, izspēlējies ar cilvēka dabu, "Decembrī" panāk būtiskāko – ne tikai ticamības un klātbūtnes efektu, bet arī lasītāja līdzpārdzīvojumu ne tikai notikumu virknei, bet arī autora radītajam tekstam, un tas ir daudz vairāk par laimīgām beigām.

Jānis Joņevs ir uzrakstījis detektīvstāstu, neuzrakstot detektīvstāstu. "Decembrī" ir izmeklēšana, ir arī izmeklētājs, taču nepamet sajūta, ka vairāk par patiesību autoru un, jāatzīst, arī lasītāju, interesē process.

Joņevs izveidojis laikmeta mozaīku, rūpīgi turoties pie faktiem, bet nebaidoties krāsainos vēstures kauliņus pārbīdīt ar ironijas un personiskās interpretācijas palīdzību. Tādējādi "Decembris" no dokumentāli precīza vēstures atainojuma tapis par daiļliteratūru, un tālāk jau spēli turpina spēlēt lasītājs – pats interpretējot, sajūtot, analizējot, atceroties un līdzpārdzīvojot cilvēkam "Decembrī" un cilvēkam sevī. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti