Ar Ingu Gaili it kā nejauši sarunāju tikšanos Vērmanes dārzā pie lauvām. Lasot grāmatu, man par pārsteigumu atklājas, ka šī nejaušība tomēr ir ļoti zīmīga, jo atmosfēra Vērmanes dārzā kādā svētdienas dienā ir svarīgs grāmatas noslēguma akords.
Vērmanes dārzā čivina zvirbuļi, dūko baloži, cilvēki pastaigājas… - šādu epizodi Inga Gaile uzbūrusi grāmatā, un tieši tāds ir Vērmaņdārzs, kad tajā satiekamies.
„Vērmaņdārzs ir mazliet ņemts kā tādas labas, veselīgas sabiedrības simbols, kur visi šie varoņi, pārvarējuši savas robežsituācijas un šaubas, kā tad dzīvot, dodas uz savu bērnu kristībām, un viss ir vairāk vai mazāk kārtībā…” saka Inga Gaile.
Tieši caur viņas pieminētajām robežsituācijām tiek risināta romāna darbība. Tā norit no 1937.līdz 1939.gadam, Ulmaņa vadonības laikā, kad Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, populāras kļūst eigēnikas idejas. Daudz tiek spriests, kā uzlabot demogrāfisko situāciju, pavairojot tautas tā saucamo „augstvērtīgāko” daļu. Latvijā tiek izveidots Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūts un Eigēnikas komisija.
Ar skaudru jautājumu – kas mums ir devis tiesības izlemt, kurš cilvēks ir augstvērtīgāks un kurš mazvērtīgāks, Inga Gaile daļu sava romāna darbības risina Strenču psihiatriskajā slimnīcā, par galvenajiem varoņiem izvirzot ārstu Kārli un viņa pacienti Magdalēnu:
„Kas mani satrauca un par ko es mēģināju romānā runāt caur saviem varoņiem, ir tas, ka šo ideju rezultātā tomēr izveidojās šis ļoti skaidrais iedalījums – mazvērtīgākie un vērtīgākie cilvēki. Tika arī apspriests, kā mēs varētu ierobežot mazvērtīgākos vairoties. Pie mazvērtīgākiem varēja tikt pieskaitīti arī trūcīgie cilvēki un tie, kam ir emocionālas problēmas.
Visvairāk mani satrauca tas, kas neparādās romāna ietvaros, bet notika reālajā dzīvē, proti, šī katastrofa, ka nacisti ienāca un 1941. un 1942.gadā nogalināja lielāko tiesu psihiatrisko slimnīcu slimniekus, vienkārši paņēma un nošāva. Jā, un tas ir tas, par ko es arī mūsdienās domāju, ka mēs vērtējam cilvēkus un sadalām viņus dažādās kastās, ka mums trūkst empātijas pret citu cilvēku atšķirīgumu no mums”.
Arī toreiz, līdzīgi kā tagad cilvēki bija apreibuši no ļoti straujā progresa zinātnes attīstībā, medicīnā un citās jomās, un viņus bija pārņēmusi bīstamā cilvēka visvarenības apziņa.
„Visas idejas par sabiedrības attīstību - līdztiesība, industrializācija -, tas viss cilvēkus apreibināja, viņiem likās, ka viņi varēs dzīvot labāk, samazināt ciešanas, ka viņi varēs ietekmēt to, kas varbūt… nav ietekmējams. Es konkrēti domāju, ka mums nepieder dzīvības un nāves atslēgas. Es ticu Dievam, un domāju, ka mums nav dotas tādas tiesības,” pauž Inga Gaile.
Līdzās tam, ka romāns daudz liek domāt par to, kas tad ir pareizs un nepareizs, vērtīgs un mazvērtīgs, tas risina arī tēmas par cilvēka attiecībām ar laiku, skaistumu, seksualitāti un mīlestību.
Grāmatas nosaukumā minētie „Stikli” ir spogulis, kas atspoguļo cilvēka priekšstatu pašam par sevi un citiem, neļaujot saskatīt realitāti.
Ingas Gailes jaunā un arī pirmā romāna atvēršanas svētki notiks piektdien grāmatu mājā „Nice Place Mansards”.
