Sadaļas Sadaļas

Labrīt

Vēstnieks Riekstiņš: "Pārmaiņas Krievijā var radīt vien pati sabiedrība"

Labrīt

Vitenbergs paredz lielas diskusijas par jauno uzņēmēju darbības modeli ierobežojumu laikā

Sērijā "Es esmu..." iznācis Andra Akmentiņa romāns par Jāni Ezeriņu

Ezeriņam viss ir iespējams. Saruna ar Andri Akmentiņu par romānu «Meklējot Ezeriņu»

“Tur ir viss, kas vajadzīgs labam romānam – aizraujošs stāsts, kaislība, mīlestība, smeldze, trauslas pārejas un vibrācijas,” par Andra Akmentiņa jauno romānu “Meklējot Ezeriņu” saka redaktore Gundega Blumberga. Romāns iznācis latviešu literatūras klasiķiem veltītajā sērijā “Es esmu” un ir veltīts mūsu īsprozas meistaram, noveļu žanra izkopējam Jānim Ezeriņam.

Andris Akmentiņš atzīst, ka, rakstot romānu, viņam nācies krietni pacīnīties, lai iejustos sarežģītajā laikā, kad dzīvoja Ezeriņš, kā arī lai pietuvotos viņa personības izpratnei. Viens no pārsteigumiem darba gaitā bijis atklāt, ka viņus vieno radniecīgas saites.

Romānu sērijai rakstīt tieši par Jāni Ezeriņu Andris Akmentiņš izvēlējās drīzāk spontāni, nekādu iestrādņu viņam šai ziņā nebija, taču bērnībā viņam ļoti spilgtu iespaidu ar savu dramatismu bija atstājusi Ezeriņa novele “Tornis”.

Šī nejaušā izvēle vienā brīdī izrādījās arī zīmīga, jo, vācot materiālus grāmatai, Andris Akmentiņš uzzināja, ka viņus vieno – lai arī attāla – tomēr radnieciska saikne. To viņš uzzināja, tiekoties ar žurnālisti Dainu Ziemeli Bauskā, kura labi pārzina plašo dzimtas koku, kam pieder arī Ezeriņš.

Andris Akmentiņš pastāstīja: “Ezeriņš nāk no ļoti kuplas dzimtas, tur ir tādi slaveni cilvēki, kas daudz ko ir izdarījuši katrs savā jomā – Cīruļi, Mazuri. Mazurs bija labākais rentgenologs Latvijas laikā 30. gados. Bet tā saikne ar mani ir ''ļoti vienkārša''. Ezeriņš man sanāk mātes otrās pakāpes māsīcas vīra brālēns.”

Kā romāna varonis Ezeriņš gan viegli nedevās rokā, tāpat kā iejušanās sarežģītajā laikā, kurā viņš dzīvoja un ko ietekmēja Pirmais pasaules karš un revolūcijas.

Pusgadu vācis materiālus un jau izdomājis romāna vīziju, Andris Akmentiņš vienā brīdī no tā visa atteicās un meklēja citu virzienu, un vērsās pēc padoma pie pētniekiem, kuriem ir ļoti pateicīgs par atsaucību: “Jaukā lieta bija atrast Ezeriņa pētnieci Daci Zvirgzdiņu, kas Madonas muzejā kādreiz pētīja Ezeriņu 80. gados. Un tad mums tāda jauka sarakste gada laikā izveidojās. Mēs gadā apmainījāmies ar kādiem 580 e-pastiem, un tad mēs ar viņu visu pārspriedām.”

Strādājot pie romāna, autors izpētīja milzīgu materiālu klāstu, tostarp Ezeriņa tūkstošiem lappušu biezo rokrakstu krājumu, kas pieejams Misiņa bibliotēkā, apbraukāja arī ar Ezeriņu saistītās vietas Latvijā. Viena no tām ir Ezeriņa dzimtas māja Kārzdabas “Beiri”, kas ir atjaunota un kurā joprojām dzīvo Ezeriņa radinieki. Lazdonas skola, kurā Ezeriņš uzsāka savas darba gaitas, savukārt vairs fiziski nepastāv, taču to ļoti labi var iztēloties, lasot Akmentiņa romānu.

Savā ziņā darba procesā autors esot izjutis arī paša Ezeriņa klātesamību. Ne vienreiz vien, kad viņš aizrāvies ar literāriem minējumiem un bijis jau kādas situācijas aprakstījis, Ezeriņš iejaucies.

“Parastais Ezeriņa variants, kad viņš piespēlē materiālu tanī brīdī, lai pierādītu, ka nav taisnība. Tā ātrā anekdote, ko var izstāstīt – man Ezeriņš ierodas Valmieras seminārā, un viņu sagaida vecais kara ārsts Hincenbergs, kuram ir pliks pauris, milzīga aizdusa un kas tik vēl ne. Un tad es tādā fināla stadijā esmu nonācis Valmieras muzejā, un tur man piespēlē šo te Hincenberga bildi un izrādās viņš ir nedaudz virs 40 gadiem un pilnīgi cits tipāžs. Tad man bija drusku jāpārraksta,” atzinās autors.

Andris Akmentiņš uzsver, ka romānā tikai pretendē uz savu skatījumu par Jāni Ezeriņu, bet durvis uz viņa noslēpumu atstāj pusvirus. Viņa romānā Ezeriņu ieraugām kā izteiktu pretrunu cilvēku, kuru raksturo tādi paradoksāli vārdu salikumi kā konservatīvs revolucionārs, bohēmists ar analītisku šahista prātu, cilvēks, kurš netic Dievam, bet raksta reliģisku sajūtu caurstrāvotu liriku. Raksturojot Ezeriņu, Andris Akmentiņš teic: “Novatorisks konservatīvists. Eksplozīvs intraverts. Tā arī par viņu varētu teikt. Ļoti nekaunīgs un tai pašā laikā ļoti kautrīgs, noslēgts. Un viņš šīs pretrunas ļoti izdzīvoja. Būtībā arī par to krogus sēdēšanu un vispārējo jautrību – tas ir diezgan liels mīts, jo vienlaicīgi jau tā tuberkulozīte viņu drusciņ grauza. Un to viņa apjomu nevarētu paveikt pļēgurojot, tas vienkārši nav iespējams.”

“Šī ir tā laimīgā reize, kad valodas lauciņā ir sastapušies divi līdzvērtīgi spēlētāji. Akmentiņš un Ezeriņš ir tik organiski saplūduši kopā, ka viņu balsis pat nevar atšķirt,”

par jauno romānu saka redaktore Gundega Blumberga.

Redaktore ir pārliecināta: “Viņi abi ir ļoti mūsdienīgi bez pārspīlējumiem. Tad, kad es pirmo reizi beidzu lasīt romānu, es izņēmu no plaukta Ezeriņa dzejoļu krājumu, un biju izbrīnīta, cik viņš ir mūsdienīgs, lai gan miris jau gandrīz pirms 100 gadiem. Un tai pašā laikā Akmentiņš, mūsdienu rakstnieks, ir saglabājis to trauslo, varbūt sentimentālo dzejnieka dvēseli, kas viņam ļauj parādīt to, ko vispār lasītājs gaida no romāna. Stāstu, kaislības, mīlestību, tur ir trauslas pārejas, tur ir smeldze, vibrācijas, viss, kas ir vajadzīgs labam romānam.”

Kā grāmatas pēcvārdā uzsvēris Andris Akmentiņš – rakstot romānu, kā iedrošinājums viņam visu laiku bija Ezeriņa radinieces un dzimtas koka pētnieces Dainas Ziemeles teiktie vārdi, ka “Ezeriņam viss ir iespējams, un par viņu neko nevar samelot”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt