Simona Čehova "Francis no komposta kaudzes"
No slovāku valodas tulkojusi Aiga Veckalne
Izdevējs – "Baltais Valis"
Reiz dzīvoja slieka Francis, kurš neapzinājās savus talantus un skumji raudzījās uz citiem kukaiņu draugiem, jo tie savukārt mācēja milzum daudz pārsteidzošu un varenu lietu. Ticu, ka šādu situāciju esam piedzīvojuši ikviens – gan liels, gan mazs lasītājs, tāpēc drošu sirdi varu teikt, ka slovāku autores Simonas Čehovas grāmata "Francis no komposta kaudzes" būs tieši laikā visiem, kas reizi pa reizei pārdomā dzīves mērķus. Grāmata ir kā tāda maza terapija un pavisam tiešs atgādinājums, ka katrs mēs esam talantīgs un ikvienam no mums ir savas stiprās puses. Jā, vajag tikai rakt un tos talantus sameklēt! Slieku puikam Francim tas izdodas, un Čehovas grāmata vēlreiz atgādina – ikvienam no mums, pat vissīkākajai būtnei, uz Zemes ir sava loma un uzdevums.
Šai grāmatai ir vēl viens papildu pluss – tā izglīto ne tikai par pašapziņu, bet arī par dabas procesiem – slieku lielo lomu augsnes sagatavošanā un auglībā, savukārt grāmatas beigās ir vesels pielikums par komposta veidošanu un nozīmību.
Ieva Samauska "Soliņš un miskaste"
Māksliniece Anete Bajāre-Babčuka
Izdevējs "Pētergailis"
Līdzīga doma pausta arī latviešu autores Ievas Samauskas stāstā "Soliņš un miskaste". Šis ir ļoti gaišs stāsts par to, cik grūti mums reizēm ieraudzīt ne tikai pašiem sevi un savus talantus, bet arī pasauli visās tās krāsās un nokrāsās. Visai melanholiskais Soliņš vada savas dienas pārliecībā, ka jēgas no viņa šajā pasaulē diži lielas nav. Taču turpat blakus esošā Miskaste pierāda pretējo. Pati Miskaste ir veselīgas pašapziņas pilna un prot aizraut arī Soliņu. Ak tev liekas, ka nekas neesi un neko nevari? Nē, esi un vari vēl vairāk. Tikai pacel acis un reiz ieraugi to.
Ievas Samauskas radītais stāsts ir arī atgādinājums par ļaušanos. Bērniem – par ļaušanos dabiskai fantāzijai un izdomai no nekā uzburt veselu pasauli. Savukārt pieaugušajiem – par ļaušanos būt bērnišķīgākiem un atcerēties to, kā viena kartona kaste kaut kad senos laikos bija mūsu kuģis, televizors, kariete, mašīna, lidmašīna un vēl daudz kas vairāk. Un šādā pasaulē dzīvot ir daudz priecīgāk un brīvāk.
Sabīne Košeļeva "Gurķis Elmārs, kas dikti kreņķējās"
Māksliniece Anita Rupeika
Izdevējs – "Pētergailis"
Latviešu autores Sabīnes Košeļevas stāsts par gurķi Elmāru ir viena no amizantākajām grāmatām latviešu bērnu literatūrā. Gurķis Elmārs ir līks, tātad krietni atšķiras no citiem gurķiem savā ģimenē un draugu lokā. Stāsts ir varen smieklīgs, bet vienlaikus dziļš, un autore pamanījusies tajā skart arī mobinga tēmu, kas skolās arvien sāpīgi aktuāla. Kā sadzīvot ar savu citādību? Kā pretoties draugu izsmieklam? Autore izseko gurķa Elmāra pieredzei, no sāpēm, iekšējā pārdzīvojuma un noslēgšanās no pārējiem gurķiem līdz pat spēkam ieraudzīt pašam savu skaistumu. Mūsu spēks ir mūsu dažādībā – par to atgādina grāmata "Gurķis Elmārs, kas dikti kreņķējās".
2020. gadā grāmata bija iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas izlasē un bērnu vērtējumā tika atzīta par vienu no vislabākajām. Bērniem gurķis Elmārs patīk tāpēc vien, ka viņa pārdzīvojums un pieredze ir tik tuva tam, ko skolā pieredz daudzi. Taču vienlaikus grāmata spēcina un liek atcerēties – mēs varam pretoties izsmieklam, kad noticam paši sev.
Eliass un Agnese Volundi "Rokasgrāmata supervaroņiem"
No zviedru valodas tulkojis Pēteris Jankavs
Izdevējs – "Latvijas Mediji"
Turpinot par mobingu, iekšējo spēku un ticību sev, laiks pievērsties zviedru autoru komiksam "Rokasgrāmata supervaroņiem". Eliass un Agnese Volundi radījuši komiksu, kurā supervaroņa tematika lieliski saistīta ar sociālajām problēmām. Grāmatas galvenās varones Līsas gadījumā tas ir mobings, meitene katru dienu piedzīvo klasesbiedru izsmieklu un pat vardarbību. Starp rindām nolasāma arī bērna vientulības un vecāku aizņemtības tēma. Supervaronis kā atriebējs vai supervaronis kā glābējs? Grāmata "Rokasgrāmata supervaroņiem" noteikti ir par labo supervaroni un vēlmi palīdzēt, iegūt superspējas, kas ne tikai pasargās pašu, bet aizsargās arī apkārtējos.
Šo noteikti var lasīt jaunākā skolas vecuma bērni, grāmatas valoda ir ļoti vienkārša, bet iesaku vecākiem to darīt kopā ar bērniem. Nu, vai vismaz izlasīt grāmatu pa kluso, lai tad kādā piemērotā brīdī aprunātos gan par citu apsaukāšanu, gan par labo mūsos un apkārtējos. Laba pašapziņa veicina iecietību arī pret citiem. Starp citu, grāmatai ir vairākas daļas, bet latviešu valodā iztulkotas vien divas. Ceru, ka tas tikai pagaidām.
Ausloiga Jonsdotira, Kalle Gietlers, Rāhēle Helmsdāla "Briesmonītis teica NĒ!"
No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš
Izdevējs – "Liels un mazs"
Un te vēl viens stāsts par to, cik sarežģīta, tomēr vajadzīga ir prasme pateikt – nē. Grāmata "Briesmonītis teica NĒ!" radīta Islandē, un tās autori vēlējušies radīt bilžu stāstu bērniem kā iedrošinājumu stāties pretī kam daudz lielākam un varenākam. Mazais briesmonītis dzīvo pastāvīgās bailēs no lielā briesmoņa ierašanās, jo līdz ar brīdi, kad ciemos atnāk viņš, viss sagriežas kājām gaisā. Cik grūti ir pateikt – stop, nedari tā, šī ir mana māja, un es nevēlos, lai tu rīkojies tā, kā rīkojies. Mazais briesmonītis sevī iemieso visas šīs bailes un šaubas. Taču izmaiņas iespējamas tikai tad, kad saņemam visu savu drosmi un reiz skaidri un gaiši novelkam stingru robežu – pasakām NĒ visam, kas liek mums justies maziem, nevarīgiem un nospiestiem.
Līdzīgi kā "Rokasgrāmata supervaroņiem", arī "Briesmonītis teica NĒ!" atgādina, ka vislielākais spēks ir mūsos, ka tikai mēs būsim tie, kas veidosim pasauli sev apkārt. Šī noteikti ir grāmata veselīgākai pašapziņai.
Amēlija Žavo "Mana negantā diena"
Māksliniece Annika Masona
Tulkojusi Laura Romanovska
Izdevējs – "Latvijas Mediji"
Beļģu autores Amēlija Žavo un Annika Masona kopā radījušas grāmatu, kas stāsta par vilkiem, tiem pašiem, kas mūsos. Šīs grāmatas lielais pluss – te soli pa solim atklājas vardarbības anatomija. Grāmata būs sirsnīgs palīgs, lai uzsāktu sarunu par vilkiem, kas ir varmākas, un par jēriem, kuri klusē un neuzdrošinās pretoties nievām un sitieniem. Sajūta, ka esi tik niecīgs un nekam nederīgs, aug un rada spiedošu sajūtu pakrūtē. Ticu, ka neviens vecāks savam bērnam nenovēlētu just ko tādu. Būt varmākam vai jēram – tās ir lomas, ko nav vērts bērnos ieaudzēt, pārāk grūti tās saknes pēc tam ravējamas.
"Mana negantā diena" ir plāna bilžu grāmatiņa, taču tajā ir milzu sirds un apliecinājums – ikkatrā no mums ir spēks, kas ļauj nostāties pret ļaunumu. Tam, protams, ir nepieciešama milzu pašapziņa, ko savukārt palīdz stiprināt gan vecāki un viņu atbalsts īstajā brīdī, gan īsta drauga plecs. Par to visu lasiet stāstā "Mana negantā diena".
Lēne Aska "Tīģera burts ir D"
Māksliniece Māri Kansta Junsena
No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone
Izdevējs – "Liels un mazs"
Mūsdienu skolu realitāte ir bērni ar dažādām mācīšanās grūtībām, un tas ir tik lieliski, ka šie bērni tiek pamanīti un izgaismoti, nevis paslēpti skolu sistēmas dziļākajos džungļos. Cits jautājums ir pašu bērnu labsajūta un pašapziņa. Norvēģu autores Lēnes Askas bilžu grāmatas "Tīģera burts ir D" lapās iepazīstam meiteni, kura emocionāli ļoti precīzajās mākslinieces Māri Kunstas Junsenas ilustrācijās atklāj to, ka ne visiem mācīšanās, rakstīšana, lasīšana nāk viegli un dabiski. Bilžu grāmata izceļ disleksiju un disgrāfiju kā vienu no redzamākajām mācīšanās grūtībām mūsdienās, un Lēne Aska parāda, ka ikvienai fiziskai grūtībai, pretestībai un šķietamai nevarēšanai līdzi nāk arī emocionālais fons – bailes no kārtējās kļūmes, mammas dusmām un traki liela garlaicība, sēžot pie bezgalīgi ilgajiem un mokošajiem mājasdarbiem.
Kur šajā visā paliek bērna pašapziņa? Noteikti sajūtā, ka ar šādu problēmu bērns nav tāds viens. Turklāt tīģeris ir savaldāms, bet pēc tam tā uzvaras garša ir krietni saldāka. Mākslinieces ilustrācijās sevi ieraudzīs arī daudzi pieaugušie. Radot, rakstot un domājot arī es reizēm jūtos un izskatos kā grāmatas galvenā varone – apmaldījusies dziļākajos džungļos.
Taņa Postavna "Kad es biju lapsa"
Māksliniece Marija Foja
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova
Izdevējs – "Jānis Roze"
Būt pašapzinīgam un drošam nebūt nenozīmē būt nejūtīgam. Tieši pretēji – spēcīga pašnoteikšanās paplašina mūsu sirdis, un vēl vairāk to paplašina iespēja arvien turpināt ticēt labajam un brīnumainajam. Ukraiņu autores Taņas Postavnas stāsts "Kad es biju lapsa" ir viens no tiem darbiem, ar kura palīdzību lasītāja sirds top lielāka. Stāsts ir īss un izlasāms pavisam ātri, bet tajā ir daudz iespēju just līdzi. Mēs jūtam līdzi grāmatas centrālajam tēlam – rudmatainajai meitenei, kuru uzaudzinājuši vecvecāki. Tāpat varam just līdzi arī vectēvam, kurš mazmeitas skumjas par neesošajiem vecākiem pārvērtis fantāzijas pilnā stāstā par lapsu. Te ir arī vecmāmiņa, kura stāsta otrajā pusē pārvēršas līdz nepazīšanai, un draudzene Vika, kura nekādi nespēj noticēt ne stāstam par lapsu, ne eņģeļiem.
Tas, kā mēs uztveram, redzam un jūtam apkārt notiekošo, mēdz būt tik dažādi, bet nekas nav labāks kā izdzīvot dzīvi ar labsirdību un ticību ne tikai labajam, bet arī šķietami neiespējami labajam. Reizēm pasakas mums palīdz noturēties un nesalūzt, un par to arī šis ļoti sirsnīgais un mazliet smeldzīgais stāsts "Kad es biju lapsa". Šī grāmata mazajos lasītājos rosinās dziļus, gudrus un skumjus jautājumus.
Marks Uve Klings "Diena, kad tētis pārrunāja kutelīgus jautājumus"
Māksliniece Astrīde Henna
No vācu valodas tulkojusi Signe Viška
Izdevējs – "Jānis Roze"
Bērna veselīga pašapziņa nav iedomājama bez veselīgas sava ķermeņa apzināšanās. Nebaidīties no tā, prast nosaukt vārdā VISAS ķermeņa daļas, apzināties procesus, kas cilvēkā un ar cilvēku notiek – tas liekas tik vienkārši, un tomēr joprojām seksualitāte sarunās ar bērniem ir tabu. Kā ar bērnu runāt par seksu? Vai runāt? Un kad vispār par to runāt? Lūk, visi šie jautājumi risināti vācu autora Marka Uves Klinga jaunākajā latviski izdotajā grāmatā "Diena, kad tētis pārrunāja kutelīgus jautājumus".
Šai grāmatai ir vairāki plusi un iemesli, kāpēc šo ir vērts izlasīt vispirms arī vecākiem. Pirmkārt, tā ir humora pilna. Otrkārt, tā runā skaidru valodu. Treškārt, grāmatā darbojas trīs dažādu vecumu bērni, caur kuriem redzam, cik dažādi tā saucamo seksa tēmu uztver katrs no tiem – Luīzei ir 17, un viņa zina visu, Maksim ir 10, viņš šo to zina, šo to nojauš, visticamāk, šo to uzzinājis no draugiem, un tad ir mazā Tifānija, kurai ir 6, un viņai informācija par cilvēku vairošanos ir dabisks izziņas process. Gluži tāpat kā enciklopēdijā lasīt par zivīm un ikriem.
Laikā, kad Latvijā nav veselības mācības, mēs varam tikai priecāties, ka ir šāda grāmata, kurā bērni beidzot apjauš savu ķermeni un iemācās ķermeņa daļu nosaukumus. Tas, starp citu, ir tieši saistīts ar bērnu seksuālo drošību un, jā, arī pašapziņu.
Tīna Oževica "Ko dara jūtas?"
Māksliniece Aleksandra Zajonca
No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode
Izdevējs – "Jānis Roze"
Visbeidzot, kā saldais ēdiens un skaists ķirsītis uz kūkas ir šī absolūti burvīgā bērnu grāmata, kura noteikti iepriecinās arī lielos lasītājus. Poļu autore Tīna Oževica un māksliniece Aleksandra Zajonca ir radījušas skaistumu "Ko dara jūtas?". Jā, līdz ar sava ķermeņa iepazīšanu ir svarīgi, ka iepazīstam un protam vārdā nosaukt arī savas jūtas. Tā ir daļa no veselīgas pašapziņas – saprast un spēt aprakstīt to, kas notiek mūsos, mūsu emocijas. Grāmatā atdzīvojušās gandrīz visas cilvēciskās emocijas, tās ir pelēki mošķīši, kas asprātīgi, sirdsgudri un ļoti trāpīgi atklāj to, ko un kā jūtam. Zinu, ka tieši tāpat kā mūsu ģimenē, arī jūsējā šķirsiet lapu pa lapai, pētīsiet pelēkos mošķīšus un gudri filozofēsiet, kāpēc "bailes sēž sarūsējušā bundžā vistumšākajā stūrī zem skapja", kāpēc "vientulība brien cauri tuksnesim", bet "aizrautība skrien pie drauga ar tikko atklātu grāmatu". Ceru, ka "Ko dara jūtas?" kādam būs patīkams atklājums, kas stiprinās pašapziņu.
