Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Taču pēc filmēšanas, vērojot dažādas Latvijas un pasaules norises, sapratu patieso iemeslu, kāpēc tieši Ērmanis izviļņoja cauri gadsimtam pie manis. Tas ir viņa humānisms – bezkompromisu cilvēkmīlestība, kurai, jāuzsver, mūsdienās ir arī savas robežas, bet kuru, uzskatu, arvien ir jātur redzeslaukā. Proti, viņš, spriežot gan pēc atmiņām, gan viņa paša dzejas, bijis pilnīgs cilvēku nešķirotājs un vardarbības noliedzējs. Varavīksnes karogs ir tēls, ko tiecos iemiesot kameras priekšā, šļakstoties ar krāsām, kā Ērmanis šļakstās ar valodu, un oriģinālajā kontekstā tam, protams, nav sakara ar LGBTQIA+ kopienu, tā ir tikai metafora cilvēces vēlamajai utopijai. Tomēr, tuvāk iepazīstot viņa darbus, atklājas, ka Ērmanis tik tiešām bijis arī kvīriem draudzīgs. Kādā dzejolī, kas veltīts transpersonai, dzejnieks raksta: "Tas nu jau sen. Bij slimnīca. Bij Valka./ Tur puisis savāds sievietību alka./ Ar ārstiem, kopējiem bij daža ķilda:/ "Es esmu sieviete. Un vārds man Milda."/ [..] Vai citi bārās, lamājās, vai smēja,/ Tas viņu neskāra, tas netraucēja."[1]
Ērmaņa šķietami naivais aicinājums vienoties dažādībā savā laikā saņēmis nosodījumu. Edvarts Virza daiļrunīgi kritizējis Ērmaņa dzeju un uzskatus, kādā apcerē rakstot par dzejniekiem, kas savā "stulbajā gadu desmitā" sāka "sludināt kādu ļoti šaubīgu jaunhumānismu, kādu miglainu cilvēcību pāri visām nācijas robežām," ko visspilgtāk iemiesojot Ērmanis, kurš savos krājumos "gaŗās, izplūstošās rindās, kas gāja grīļodamies kā resnas tirgus sievas, [..] pauda vispasaules apkampšanās ņudžekli, kur kopā vajadzēja sajukt cilvēkiem, lopiem, putniem, zvēriem, dieviem un ģēnijiem."[2]
Virzas riebums pret Ērmaņa humānismu man atausa prātā šonedēļ, kad izplatījās ziņa par dzejnieces un aktrises Marijas Luīzes Meļķes atsacīšanos no nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps", lai protestētu pret Dzīvesbiedru likuma nepieņemšanu. Proti, Meļķes žests, nepārprotami humāns, izsauca homofobisku komentāru uzplūdus sociālajos tīklos, kur neskaitāmi mazi Virzas klabināja tastatūras, lai pasaulei pastāstītu, cik "bīstams" ir mākslinieku noredzētais "apkampšanās ņudžeklis" jeb – viendzimuma pāru cilvēktiesības.
Kā tagad šķiet, es izvēlējos Ērmani, jo viņš, tāpat kā Meļķe un (kā cenšos) es, redz cilvēku kā vērtību ārpus tiem identitātes konstrukta elementiem, ko apzināti neizvēlamies. Nevienai cilvēka šķautnei, kas nebalstās brīvā lēmumā, nav jānosaka mūsu attieksme pret katru unikālo indivīdu. Tā acīmredzot joprojām nav pašsaprotama patiesība, un tāpēc Ērmaņa vispārcilvēcība ir arvien relevanta. Vēl vairāk apbrīnoju Ērmaņa nepadošanos naidam, jo biogrāfija darīja daudz, lai esamību apgrūtinātu, piemēram, skarba nežēlastība – viņš ne tikai zaudēja savus bērnus 20. gadsimta katastrofās, bet viņam piemitusi arī absolūtā atmiņa, kas nozīmēja, ka jebkuru traģiku viņš nesa prātā kā tetovējumu.
Izeja, iespējams, bija bēgt literatūrā – atmiņas pierakstīt tekstā, dzejoļos (dzejoļos par rupjmaizes garšas iztēlošanos trimdā!), skricelīgā rokrakstā, burtnīcu kaudzēs. Kad biju Latviešu centrā Minsterē, Vācijā, kur atrodas bibliotekāres un arhivāres Austras Rudzītes ierīkots atmiņu stūrītis Pēterim Ērmanim, redzēju viņa piezīmes. Viņš tiecās kataloģizēt simtiem dzejoļu pēc atmiņas. Šķirstīju un domāju: "Lūk, demokrātija – viss, ko tu dari, cilvēk, ir vērā ņemams, tāpēc, lūdzu, neesi ļauns." Nevienam nekaitēs, ja vismaz iespēju sadales ziņā veicināsim līdztiesību!
Zināju jau pirms "Literatūres", bet šobrīd redzu, ka ir vērts to publiski atkārtot: nav apolitiskas mākslas, mākslinieki vienmēr pieņem izvēles, kas saistās ar plašākām attiecībām. Tāpēc es labāk skaļi fanoju par gaŗām, izplūstošām rindām, kas aizstāv cilvēcību, nekā klusējot paužu atbalstu normām, kas izrādījušās apspiedošas. Lai slavēts Ērmanis, lai slavēta Meļķe, lai slavēta Selecku Marta un Terzenu Gustavs, un Oltes Uģis, Kļavu Dainis, Lūšu Artis, Franku Anete, lai slavēta pusnaktīgā ekstāze mūsu, ēterviļņi, ērmaņviļņi un raidstaciju mierpilnais dzejsauksmes vēstījums!
2023. gada 28. februāris
