Gumiļovs bija Krievu sudraba laikmeta dzejnieks, romantiķis un utopists, karavīrs un talantīgs tulkotājs. Viņa grāmatas cenzūras aizlieguma dēļ padomju laikā netika izdotas vispār.
„Būs mūžu mūžos pasaule un Dievs,
Bet ļaužu dzīve gauža ir un īsa.
Tak visu aptver cilvēks, ja paties
Viņš Dievam tic un pasauli mīl īsti.”
Tā skan dzejas rindas no Gumiļova grāmatas.
Aizliegtais dzejnieks un leģendāra personība – krievu sudraba laikmeta dzejnieka Nikolaja Gumiļova vārds padomju laikā 65 gadus bija aizliegts un grāmatas netika izdotas vispār, tomēr tās pārrakstīja ar roku un rakstāmmašīnu. Tikai Atmodas gados presē pirmoreiz parādījās Gumiļova prozas tulkojumi un daži dzejoļi. Un tikai šogad latviski pirmo reizi tiek izdota Nikolaja Gumiļova dzejas izlase izdevniecības “Neputns” bilingvālajā dzejas izlasē.
„Gumiļovs īpaši izceļas ar savu valodas muzikalitāti, valodas formas perfektumu, nevainojamību. Tas nav tik vienkārši panākams latviski, lai būtu līdzvērtīgi gludi, labskanīgi un dabiski, gods un cieņa atdzejotājiem. Viņš ir iezīmīgs ar lielu eksotikas klātbūtni – daudz Āfrikas dzejoļu, braucis ekspedīcijās uz Āfriku.
Ja viņš raksta par nošautiem leopardiem, tad pats ir arī šāvis un tāpat daudz skaisti Itālijas dzejoļi gan par baznīcām, pilsētām, gan māksliniekiem,” skaidro dzejnieks Elsbergs.
Nikolaju Gumiļovu dēvē par romantiķi un utopistu, akmeistu virziena dibinātāju krievu literatūrā 20.gadsimta sākumā. Akmeisms izveidojās kā pretreakcija uz simbolisma misticismu, pretstatot tam konkrētu, juteklisku pasaules uztveri, atgriešanos pie vārdu sākotnējām nozīmēm.
„Man sudraba laikmets patīk, jo tas bija mutuļojošs un radošs. Daudz talantīgu cilvēku bija tajā laikā. Tas viscaur Eiropā un pasaulē, pirms lielām politiskām pārmaiņām. Traģiski gāja bojā tie, kas nekļuva par komunistiem,” stāsta grāmatas atdzejotājs Einārs Pelšs.
1921.gadā Nikolaju Gumiļovu 35 gadu vecumā bez tiesas nošāva Petrogradas čeka par dalību tā dēvētajā kontrrevolucionārajā „Taganceva sazvērestībā”,
„Viņš bija ne tika dzejnieks, bet karavīrs un ceļotājs un mīlēja gana ekstrēmus ceļojumus. Arī karā esot bijis nenormāli bezbailīgs izlūks un apbalvots ar diviem Jura krustiem un tikai laimīgā kārtā palicis dzīvs, starp citu, lielu laiku dienā Latgalē,” uzsver Elsbergs.
„Uz Venēras, ai, uz Venēras, nav nāves rūgtas un smacējošas,
Ja nomirst uz Venēras, gaisā kā garaini pošas,
Kā dūmi zeltaini liegi klaiņo vakaros zilos un dīvos,
Vai kā priecīgi svētceļnieki apciemo vēl dzīvos.”
Tā Gumiļovs rakstīja 1921.gadā pirms savas nāves.
