Līdzās Kosmoloģiskajai saulei, Hronoloģiskajai saulei un Meteoroloģiskajai saulei nu ir arī tā, kas latviskās dzīvesziņas centrā – Mitoloģiskā. Tieši tā bijusi darba grūtākā daļa.
Patiesībā tie bija pat dubultsvētki – pa grāmatai klajā nākušas abiem. Imantam Freibergam – izlase ar tautas dziesmām par Laimu – mūža licējiņu. Bet Vairai Vīķei –Freibergai piektā no “Trejādām saulēm” tika laista tautās Raimonda Tigula mūzikas pavadījumā, skanot pašas autores balsij.
Jau otrā dienā ziediem pilnajā Freibergu dzīvoklī viņa stāsta, ka mūža darba iecere reiz bijusi tik niecīga kā lauvmutītes sēkliņa. 50 gadus vēlāk pēdējais sējums, nupat aizsaulē aizgājušā Ilmāra Blumberga ietērpts, ir sanācis visbiezākais.
“Vispirms viņš smags! Un man, kā saka, jāatvainojas lasītājiem par to, ka viņš ir smags. Un es kā visu mūžu liels lasītājs, varu viņiem tikai ieteikt to grāmatu varbūt nolikt uz galda vai klēpī, kad jūs viņu lasiet, jo turēt viņu varētu būt grūti!” saka eksprezidente.
Viņa arī atzīst, ka tas bija smags darbs.
Veltījums Saulei un latviešiem, šķiet, ir kā turpinājums Saules klātbūtnei visa mūža garumā. Joprojām tagad, arī prezidentūras beigās, kad Saules ziedu vārdu nesa tautas rīkotā pateicības akcija, un līdz pat pirmajām bērnības atmiņām par Sauli.
“Ir arī Saules dainās tādas par saulīti, kam lūdz iespīdēt bārenītes tumšajā kaktiņā. Un ir kaut kas maģisks. Un mamma teica, kad es esmu zīdainis bijis un mans tēvs tikko bija gājis bojā jūrā, viņa bija slima un vientuļa. Viņa nosēdinājusi mani vienkārši uz grīdas, kur bijuši tādi vecmodīgie plati dēļi ar kapara naglām, un saulīte uzspīdējusi uz tām kapara naglām, un es kādu sešu mēnešu vecumā – tāds bērns, kas tikko sēdus – esot mēģinājusi tās kapara naglas paņemt, tāpēc, ka viņas spīd. Paceļu gaisā un skatos – nav! Mēģinu atkal ar lielu pacietību. Viņa teica, ka nobrīnījusies, kā tādam bērnam var būt tāda pacietība!” stāsta Vīķe-Freiberga.
Vēlāk īpašas sajūtas virmojušas Līgo naktī, gaidot Sauli pirms lēkta, kad vienīgo gaismu vēl uztur tikai Saulgriežu ugunskurs.. “Tas, ka cilvēki ir noskaņojušies uz viena viļņa garuma. Un ka viņi visi kopā cīnās pret tumsu,” tās sajūtas raksturo eksprezidente.
Bet savā zinātniskajā darbā viņa kaismīgi apstrīd dažu labu iepriekšējo priekšstatu par Sauli.
“Profesors Haralds Biezais savā grāmatā un apcerē par Sauli saka, ka tas ir pierādījums tam, ka latvieši iztēlojās Sauli gluži kā latviešu zemnieci, kas strādā uz lauka sieviešu lauka darbos. Nu – es to lasu un man mati ceļas stāvus! Es saku – nu, nekādā ziņā tā nav! Kāpēc? Vispirms jau tāpēc, ka sievietes nesēja labību. Nu nesēja! Varbūt mēra laikos, kad nu galīgi neviens vīrietis nebija dzīvs palicis. Saprotiet – sētuve ir liela! Viņa tiek piebērta ar puspūru labības! Tas ir smags darbs! Tā sētuve ir ļoti smaga un, kad sējējs pagrābj sauju ar graudiem un met, tur arī vajag diezgan spēcīgu muskulatūru! Lai tas birzums ietu tādā pašā platumā. Un tas nav sieviešu lauku darbs! Numur viens! Numur divi – nu nav jau tā dziesma burtiski domāta, ka tur viena tantiņa staigāja ar sētuvi un bārstīja graudus! Un, ka viņa tikai trāpījās, ka viņa ir Saule un viņai var būt zelta vai sudraba drēbes mugurā. Tas jau domāts simbols!” atspēko Vīķe - Freiberga.
“Jo tā ir izpratne par to, ka Saules enerģija, kas nāk no Visuma, tajā ziņā arī simbolizē Visuma dievišķos spēkus. Un varētu teikt, ka Saule tad kļūst par tādu.. Viņa gluži kā auglības dieviete dažādas citās zemēs un kultos, kad viņa simbolizē to, ka Visuma dāvanas, kas tiek izlietas pār Zemi, ir kā tāds nemitīgs Pilnības rags, no kura visa auglība uz Zemes rodas! Bet tas arī zinātniski tieši tā ir!” skaidro Vīķe-Freiberga.
Tomēr, pie viena, kā izrādījies, “Trejādās saules” ir apliecinājums arī tam, ka ne gluži visas dainas gribējušas būt zinātnei pakļāvīgas.
“Ir tāds pirts motīvs, kur, man jāatzīstas, es nesaprotu, kā tas tur nākas? Labi – tur iet pērties, reizēm pirti kurina Dieva dēls, dažreiz Saules meitas, rauduvīte pirti kurina un kas viss nē.. Un tad tur Saules meita garu lēja, zābakos stāvēdama! Nu, saprotiet, tas ir absolūti sirreāli! Mani tas apdullina! Es nestādos priekšā šito grezno, skaisto, sievišķo, koķeto Saules meitu zābakos, stāvam slapjā pirtī un lejam garu! Saprotiet? Man tas liekas – nu, galīgi ku-kū! Bet ir vairākās vietās tāds teksts pierakstīts, un tad man tiešām jāplūc matus un jādomā – kas ar to ir gribēts teikt?” atzīst Vīķe – Freiberga.
Viņa atklāj, ka ne pie kāda secinājuma tā arī neizdevās nonākt: “Es to vienkārši nesaprotu! Nu – man jāatzīstas! Es jau neesmu visgudrele! Ir lietas, ko es arī nesaprotu!”
Tomēr Saules, lai kāda tā būtu, Latvijas laika apstākļos pietrūkst daudziem. Eksprezidente arī nav izņēmums. Saules vietā – kaut vai spoža elektriskā gaisma, vai iemīļota mūzika bezsaules vai nesaules dienās esot labākais glābiņš no depresijas.
“Kāpēc Ziemeļeiropā ir tik ļoti smags alkoholisms? Un tāds alkoholisms, kur ļaudis, nevis tā kā dienvidos staigā tādā vieglā žvingulī varbūt, sākot ar pusdienas laiku. Bet kur ir tā, ka ņem un piedzeras un tad tiekas zem galda. Tāpēc, ka viņi grib aizmirst visu, ieskaitot to drūmo un tumšo ziemu, kā viņiem šķiet. Te – starp citu, var pieminēt, ka alkohols ir ļoti sliktas zāles pret depresiju. Tas tikai to pastiprina,” saka Viķe-Freiberga.
“Trejādās saules” grāmatas nu jau sākušas savu dzīvi, bet eksprezidentei ir atkal jauni plāni. Turpmākais pētījums varētu būt veltīts apjomīgākām dainu formām ar plašāku vēstījumu.
“Es neesmu no cilvēkiem, kas tā sakot, uzreiz piesēžas – un klakš! Ideja ir – viss – čak, čak, čak un viss līdz galam!” saka Vīķe - Freiberga.
Lai gan iestrādes jau ir – lai pabeigtu vajadzēšot izmantot vairākas vasaras, ņemot klāt vēl Ziemassvētku laiku.
