Latvijas Radio 3 uz sarunu aicināja grāmatas autori, 3×3 kustības Latvijā vadītāju, matemātiķi, skolotāju, jostu audēju un folkloristi Inesi Krūmiņu.
Liega Piešiņa: Kā jūs nonācāt līdz “Vilkmei”? Vai tā bija vēlme pētīt dzimtu?
Inese Krūmiņa: Īstenībā ir tā, ka dzimtas pētniecība man ir bijusi dabīga dzīves sastāvdaļa, jo, uzaugot pie vecmammas un klausoties vecmammas, kā mēs toreiz teicām, pātaros, pat nesasniegusi skolas vecumu, es jau zināju, kā sauc visus manus radus, pat ja neatcerējos, kuri tie ir un kā viņi izskatās. Jo viņa katru rītu skaitīja lūgšanas, un katra lūgšanu reize beidzās ar to, ka viņa pēc kārtas uzskaitīja visus radus, par kuriem lūdzās, lai viņi ir pie pilnas veselības un lai viņiem labi iet. Līdz ar to dzimtas stāstus un visus notikumus es esmu vienmēr atcerējusies, un dažādās dzīves situācijās kādreiz tas ir bijis ļoti palīdzoši un kādreiz tas ir bijis kaitinoši un traucējoši.
Man ir laba atmiņa, bet kādreiz no melnā humora puses pasmejos, ka man ir traucēta aizmiršanas funkcija.
Vai jūs ko mainījāt tajā brīdī, kad sapratāt, ka tas būs romāns? Viss taču nav viens pret vienu tā, kā notika dzīvē?
Jā, protams, tas nav viens pret vienu. Sākotnēji šī grāmata nebija domāta kā publiska grāmata, bet kā dzimtas hronika, līdz ar to šis darbs aizsākās ar citiem personvārdiem, bet pamatā ar ļoti līdzīgiem notikumiem. Sāku apzināties, ka pat tad, ja es pēc savas vislabākās sirdsapziņas atstāstu to, kas man bērnībā ir iespiedies atmiņā kā notikums vai tā pārstāsts, tā tomēr ir mana interpretācija. Parunājot, viena māsīca, saka: nē, viņa par manu vecmammu ir pavisam citās domās, otra māsīca atkal atklāj kaut ko citu. Līdz ar to mans skatījums īsti neatbilst tādai bezkaislīgai hronikai, tas ir mans subjektīvais redzējums.
Bet vēl vairāk domāt par to, ka šī grāmata nebūs dzimtas hronika, man lika tas, ka ļoti daudzās dzimtās šie notikumi un zīmējumi ir tik ļoti līdzīgi, un, mazliet pamainot gan ciltskoka zīmējumu, gan ļoti lielā mērā pamainot personvārdus, saglabājot sižetiskās līnijas, bet pamainot detaļas... Es jau šobrīd esmu saņēmusi no cilvēkiem atsauksmes par to, ka tā tematika, tie notikumi un, galvenokārt, tās emocijas, ļoti, ļoti rezonē ar citiem cilvēkiem.
Tas man apstiprina, ka, jā, šis dzimtas stāsts nav nekas unikāls un vienreizējs – ar to, kas dzimtas vēsturē ir, būtībā saskaramies mēs visi.
Grāmatā “Vilkme” jūs vairāk atklājat triju paaudžu stāstu. Vai bija arī vēlme iet vēl dziļāk? Kāpēc jums bija svarīgas šīs trīs paaudzes?
Ja es būtu varējusi, saglabājot formātu, ieiet dziļumā un arī par ceturto paaudzi rakstīt tā, ka varētu uzrakstīt kāda no maniem senčiem dzīvesstāstu pieņemamā pilnīgumā, tad es noteikti būtu to izdarījusi. Tas nav noticis tāpēc, ka es par viņiem par maz esmu zinājusi.
Man likās, ka arī jums, to visu aprakstot, ir ļoti, ļoti būtisks tas, ko senči mums ir atstājuši mantojumā.
Jā, bez šaubām. Un atkal es neesmu oriģināla, un es neesmu tāda viena – principā šis mantojuma jautājums ir būtisks katram cilvēkam.
Jo mēs pārņemam mantojumā to visu, ko vecāki un aiz viņiem vecvecāki, un visi pārējie mums iedod.
Parasti mēs cīnāmies ar tām smagajām lietām, ko nevēlamies nest, jo tās mūs apgrūtina. Par to, ar ko mums ir viegli, mēs pārāk nepiedomājam, jo tas mums ir derīgs, to mēs lietojam, ar to mēs ejam dzīvē uz priekšu. Kādreiz ir vajadzīgs kāds atsevišķs pamudinājums, piemēram, lai saprastu – ak, jā, mani jūtīgie pirksti un manas labās rokas man ir no tēva, mātes – un pateiktu kādu pateicības vārdu. Daudz biežāk ir tas, ka var no rīta nostāties pie spoguļa un teikt, piemēram: šitie tumšie riņķi zem acīm ir no tēva, vai, Dieviņ, laikam kaut kā jāpaskatās kāds pūderis un jāaizpūderē ciet. Pamāj domās ar roku tētim un saka: nu, jā, tēti, “paldies” tev!
Tas varbūt ir paviršs salīdzinājums, bet – lai saprastu, kā tas process darbojās. Man pašai, piemēram, ik pa laikam ir bijusi problēma savaldīt ātrās dusmas, un, kamēr tā ir tikai mana problēma, ar to ir ļoti grūti strādāt. Bet tad, kad es varu saprast, no kuriem senčiem visvairāk to esmu mantojusi un to, kā šie cilvēki bija kļuvuši tādi, ka šī mantošana pēc tam kļuva iespējama, tad es varu tā kā apstāties tajā dusmu uzvilnījuma brīdī. Piemēram, teikt, ka,
jā, mans vecvectēvs šinī situācijā būtu noskaldījis visu zili zaļu, tā, ka akmens uz akmens nebūtu palicis, bet ko es darīšu kā tikai Inese, nevis kā savu vecvectētiņu cienīga mantiniece?
Un tad kādreiz var izpūst gaisu un pateikt: paldies, neko, tie ir sīkumi, par kuriem es sacepos.
Kā jūs domājat, kurš no radiniekiem jūs ir visvairāk ietekmējis un vai jūs ar viņiem tagad, jau pēc grāmatas uzrakstīšanas, arī sarunājaties?
Jā, es ar saviem radiem sarunājos, bet tas varbūt psiholoģiski neizklausās visai normāli, jo no savas dzimtas, no iepriekšējām paaudzēm un no brāļiem, māsām es esmu palikusi pēdējā, un jau ilgāku laiku esmu pēdējā. Mana mammīte ir projām jau stipri ilgi, no 1988. gada, drīz pēc viņas aizgāja tētis. Brālis un māsa arī nomira samērā jaunos gados, tā ka no tiem, kas man ir stāvējuši aiz muguras vai līdzās, es jau ilgu laiku esmu pēdējā, bet šīs domu sarunas man ar viņiem ik pa laikam notiek vēl joprojām. Ir bijušas, piemēram, dzīvē tādas traģiskas situācijas, kurās es pēkšņi saprotu: jā, ak vai, es gribēju tik daudz ko darīt citādāk nekā mamma, bet esmu nonākusi tādā pašā peļķē ar hronoloģisku precizitāti tieši tajā pašā vecumā, un situācija pēc daudziem parametriem ir tieši tāda pati.
Sākumā bija tāds izmisīgs sauciens: kāpēc, kāpēc tas atkārtojas,
kāpēc mamma iekļuva tādās sprukās un, kaut arī esmu centusies darīt visu tik daudz savādāk, pretojusies mammai un strīdējusies ar viņu, kāpēc es esmu nonākusi tieši tur pat?
Vai jūs varat atbildēt uz šo “kāpēc”?
Tādēļ es sāku mācīties sistēmfenomenoloģiju jeb Helingera sistēmu. Tas, ko es esmu sapratusi: ja mēs sev neuzdodam šo jautājumu, tad mēs gandrīz bez izvēles darām tieši visu to pašu, kas ir darīts pirms mums, un atkārtojam gan mūsu senču labos darbus, gan mūsu senču traģiskās kļūdas.
Jūs aužat jostas, mācāt matemātiku, palīdzat cilvēkiem sakārtot muguras. Kā tas sakārtojās tā, lai būtu laiks radīt “Vilkmi”?
Man vajadzētu tagad kā politiķim atbildēt, “hmm, tas ir labs jautājums”, un sākt runāt par kaut ko citu. Man ļoti patika rakstīt “Vilkmi”, jo, no vienas puses, tas arī man pašai bija ļoti labs kopsavilkums par to, ko tad es esmu sapratusi un iemācījusies.
No otras puses, tas bija arī ļoti liels empātijas treniņš un daudzās vietās – kāpšana pāri sev pašai.
Jo nav nemaz tik vienkārši, aprakstot kaut kādas situācijas, kas ir bijušas manā ģimenē, iekāpt cita cilvēka pozīcijā, paskatīties uz varoni no malas un atrast viņā arī kaut ko, ko viņš dara nepareizi vai kur viņš ir ieraudzījis kaut kādu ļoti lielu problēmu, bet īstenībā tās problēmas nemaz nav – tā kā tas ir bijis arī ļoti liels treniņš. Pats rakstīšanas process ir mani garie vakari un garās nakts stundas. Diezgan likumsakarīgi, ka “Vilkme” ir tapusi tagad, nevis pa to laiku, kamēr mēs audzinājām mūsu sešus bērnus, jo tad manas vakara stundas aizgāja pavisam citām nodarbēm.
Pilnu interviju klausieties raidījumā “Grāmatu stāsti”.
